Es atkal neatvados

Nevaru pateikt neko jaunu - esmu nogurusi. Vispār, nopietni apsveru domu vismaz uz laiku aiziet no labdarības, es saprotu, ka uzmanības deficīts ir baigais, bet to var pieprasīt ne tik drastiskos veidos. Piedod mīļais, man par tevi sāp sirds, bet tu neklausies - tikai dur un dur un dur....
Par citām lietām: izrāde bija Feil riktīgākais, tur ne divu domu nav. Un tagad gan es jūtos vainīga - atnācu mājās no tā sasodītā mēģinājuma, māsa guļ. tik žēl, kamēr viņa te, tik ļoti gribējās kopā padzīvoties, rīt arī tik maz būšu mājās. Nu lūk, atnāku, ieeju virtuvē ēst un ko es tur ieraugu- noslēpta stāv maza, balta rozīte vāzītē, bērns bija gribējis mani apsveikt bet tā vietā es ļauju, lai pustraks pusaudzis ar milzīgu uzmanības deficītu un fanātisma pazīmēm pusvienpadsmitos naktī bļauj uz mani par to ka es šķībi dziedu. Tiešām gandrīz vai jāsaka :"Jods ar jums! Es aizeju!"