Es atkal neatvados

Ceturtdiena, 13.04.92.
Olga - Valteram

Mīli mani, es Tevi lūdzu. Kamēr lasi manu vēstuli, ne ilgāk. Ir tādas tiesības, un es tās pieprasu.
Mīli mani, es Tevi lūdzu arī toreiz, kad sniegs pret logu krita tik asi, ka darīja man sāpes. Kad es pazemīgi izlūdzos dažas minūtes Tava dārgā, piepildītā laika un ieminējos par dzīvi. Par manu dzīvi pirms Tevis.
- Es neizprotu, - Tu nožāvājies, tā pierādīdams, ka tuvināšanās mēģinājumi jau iepriekš nolemti nevaiksmei.
Citkārt es klusēju. Tu apliki roku ap maniem pleciem un teici, stingi vērdamies līķa bālajās reklāmu sejās aiz istabas loga: - Mēs esam aizņemti, bet burti vienmēr ir melni, brīvi un bezrūpīgi. Varbūt Tu vari man kaut ko uzrakstīt? Es Tev rakstīšu atbildi.
- Pa kuru laiku? - es jautāju
-Tramvajā.
Toreiz metos pie televizora un izslēdzu to. Izrāvu radioaparāta vadu no kontakta un iemetu apklusušo kasti kambarī pie netīrās veļas. Biezie aizkari notirkšķēja - tik stiprām un dzelžainām rokām aizklāju logu, pedantiski aizlokot spraudziņas. Melnajā telpā dzīva palika tikai mana balss. Balss kliedza: klausies...klausies...dzirdi reiz mani pašu!
Neaizvēru acis, lai tumsā neuzgrūstos sev virsū. Tik reālas laimīgu dienu skrandas, kas plandās gar pleciem. Dzidra saule caur nodzeltējušu gardīni uz manas sejas vasaras rītā un kustīgas, kaislīgas ēnas. Uz rupji tēstiem dēļu galdiem cieti, balti āboli ar gaistošu smaržu jumtistabā līdz griestiem. Nospiedu elektrības slēdzi, ieraudzīju Tavu seju un atvēru aizkarus. Jo Tu jau gulēji. Nejauši dziļāk ievilcis elpu un iekritis nebūtībā. Ar to Tu atkailināji manus maldus. Tikai es zināšu, kā tas bija. Katrs pats zinās, kā viņam tas bija.
Pārējie tikai nojautīs.
Mīlot mēs izpratām un glabājām viens otra noslēpumus, par kuriem mums īstenībā nebija ne mazākās sajēgas. Tikai mīlot mēs atvērām acis uz savu tukšumu un vēlāk - naidu. Sākumā man patika Tevis dāvātās smagās rokassprādzes un auskari.
Man patika stāvēt izstāžu prezentācijās un turēt glāzi tik neatkārtojami, ka negribot sajutu sevi par Tavu labāko fotogrāfiju.
Ja nebūtu Tavas noslēgtības...
Dažreiz man šķita, ka esmu tikai plāksnīte uz Tavas mašīnas priekšējā sēdekļa ar uzrakstu "Rezervēts". Man noriebās Tavi draugi, es gribēju darīt viņiem ļaunu. Sēdināju suni ciemiņiem blakus un ļāvu tam izlaizīt viņu šķīvjus. Visiem redzot, dedzināju sveces liesmā matu šķipsnu un iemaisīju smirdīgos pelnus Tavā glāzē. Es sēdēju uz galda un kārtoju zeķbikses.
Ja nebūtu Tavas noslēgtības... Visa mana rīcība tajā iederējās. Tu smējies kopā ar viņiem un gaidīji vēl ko vairāk.
To naudu, ko aizejot paņēmu no Tava mēteļa iekškabatas, atdot vēl nevaru. Pēdējā pusgada laikā tā bijusi mana lielākā nauda.