January 4th, 2011

šodien dzirdēju stāstu par kādu gaiši rudu runcīti, kuru saimnieki bija izlikuši uz ielas, vēl pavisam pusaudzi. viņš bija izrādijies lieks, un viņiem likās, ka gan jau kāds to pieņems... kāds varbūt arī būtu paņēmis, jo runcītis bija skaists, ar mīkstu, pūkainu spalvu un saritinājies izskatījās apaļš kā apelsīns, taču runcītis nevienu vairs negribēja. viņš šņāca un dzina visus projām, un iebēga pagrabā, kad kāds cilvēks bija viņam pārāk tuvu. un viņam likās, ka tikai pagrabs vairs spēj būt labs un saudzīgs. un vai tad ar cilvēkiem nav tāpat? viņi tikai izaug lieli un vairs nebēg pagrabos, bet ņem un atriebjas...un nav īsti svarīgi, kam - cilvēkiem...un tad mēs, gudrie cilvēki, tikai dumji un pavirši brīnāmies, kur tik nežēlīgi ļaudis rodas...un gribam, lai viņus pakar un nošauj. un esam aizmirsuši, ka ir kāds, kas viņus reiz iedzinis pagrabā. un zini, Žak, ne jau bērni ir jāglābj, jāglābj ir viņu vienaldzīgi aizejošie tēvi un mūžīgā maiguma pusbadā dzīvojošās mātes. ir jāglābj arī visi tie, kuru acu priekšā ir šīs mazās, tik tikko ūdeņos nonākušās laivas piesmeļas pilnas...un vēlāk tās visu dzīvi pavada, nevis lai pārtaptu kuģos, bet cīnoties, lai nenoslīktu. tu jautāsi, kā? vienkārši...ierādiet viņiem, kā nenovērsties spējat un protat jūs...reizēm viņiem tikai vajag noskatīties.

November 2011

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930   
Powered by Sviesta Ciba