Es atkal neatvados

kad visus gribas pasūtīt, izslēgt telefonu un mirt savā gultā.

Rīt skatīšos filmu. Šodien pilnīgi hujova. Jūtos kā infantila dura, kura nemāk izteikt saprātīgu teikumu. Nē nu, teorētiski es pie visa varētu vainot skolas vidi, cilvēku neadekvātumu, vai vienkārši vainot kādu konkrētu cilvēku, bet praktiski, esmu laikam gan gana saprātīga, lai secinātu ka vainīga te esmu tikai un vienīgi es. Vismaz varu atļauties būt gana egoistiska un iecelt sevi par problēmu pati savā pasaulītē. Par manu iemīļotāko laicīgo mūziku ir kļuvušas prāta vētras vissatriecošākās depresīvās dziesmiņas, jā, esmu pilna sarkasma pati pret sevi. zini, mīļais Koļa, Žan, Viktor, vai kā tevi tur sauca...?! kāpēc? jo es sāku justies kā kautkādā meksikāņu ziepju operā! jā man šodien gribas dirsties un es pilnībā (ar kaut kuru sava saprāta attālāko šūniņu)saprotu ka tas ir NEADEKVĀTI.