Es atkal neatvados

Vecās latviešu filmas ir tik labas.
Vakar sev galīgi neraksturīgi gulēt aizgāju pusčetros

Viss sākās ar kliedzienu
Ar rupjas maizes riecienu
Kas zin, kā tam beigties
Laiks taču mīl steigties,steigties

Milzu
mākoņi
Mūsu ezeros platos
Un milzīgs ir klusums
Ar kādu es tevī skatos
Debess spogulī
Lai paliek mūsu smiekli
Kā nācām, tā aiziesim
Pāri pļavām,viegli ,viegli
Kur nav noslēpumiem gala?
Tur,kur dzīvi skatīt var no malas
Un kur saulriets satiek jūru?
Tur,kur milzu kalni liekas mazi
Kas bijis un kas vēl būs
Vēl nāks rokenrols un vēl būs blūzs
Bet nozīme ir tikai tam
Tam ceļam, ko tieši tagad ejam
Nevis dzenamies pakaļ vakarējam vējam
Es klanos gaismai,kura tagad krīt
Un ceļam, kuru ejam,ejam
Kur nav noslēpumiem gala?
Tur, kur dzīvi skatīt var no malas
Un kur saulriets satiek jūru?
Tur,kur milzu kalnie liekas mazi.

Bāc! Noskatījos Shutter Island. Manuprāt, viņš tomēr bija traks.