Es atkal neatvados

Ha, kā es māku koka karotes sadauzīt šķēpelēs. Nē, manuprāt tā kulšana tur nederēs.
Un vispār sajūta - jo vairāk cenšos, jo mazāk sanāk! Tas tur arī gulēja tā ka pat padejot nevarēja. īsts Mr. Miedziņš (Kā Ole Lukoije?!)
Nu neko.
Vismaz bildes izdevās labās ar fosiliju.
Ārā skaisti. Žēl tikai, ka Sergejs brauc prom. Vismaz vasaru gaidīsies, bet gaidīsies jau tāpat. Būs laba. Tādai noteikti jābūt!

Diezgan skumja sajūta.
Gribās lai kāds mani samīļo, bet šodien nespīd. Droši vien lielāko dienas daļu pavadīšu gultā mācoties.
Rīt atkal sāksies tas ārprāts. Pat domāt negribu.
Vakar kopsummā arī bija draņķīga diena ja neskaita tos brīžus misē.
Un jā, vēl kas: labie cilvēki no mūsu dzīvēm pazūd/aiziet visātrāk. Nez kāpēc?
Vēl divus gadus un trīs mēnešus pasaule priekš manis būs ierobežota.
Es ļoti gribētu kādam piederēt. Un lai kāds pieder man.
Naktī mocīja murgi. Pamodos piecos un nevarēju aizmigt. Domāju. Lūdzos. Centos piedot.

Labi. Daudz labāk.