man patīk klab.lv rakstāmlogs. esmu jau daļēji piekusis no Blogger krāsinības, šeit sajūta ir tāda pati, kā rakstot uz baltas papīra lapas. patiesāk.

šodiena ir otrā prakses diena, bet izdarīts - nekas. tas gan mani pašlaik īpaši nenomāc, jo zinu, ka tāpat nekur nelikšos, visu nāksies labot, bet vienmēr ir izvēle - sēdēt chat.1188.lv (freechan kanālā var minēt vārdus :D jauka spēle, uzreiz erudīts jūties) un vēlāk pa naktīm rakstīt programmas kodu bez skolotāja palīdzības, vai sēdēt un pildīt darbus tam atvēlētajā laikā. otrais gan apbrīnojami neizklausās pēc manis, bet ko var zināt - iespējams man pat izdosies sevi padarīt par kādu mazu drusku racionālāku.

man patika vakardiena.par spīti tam, ka uz mirkli man bija mežonīgs prieks, un, kā jau zināt, man visai riebjas mans prieka delīrijs - es uzvedos stulbi, runāju stulbi un esmu stulbs. bet tas neizbojāja manu dienu, jo manu garastāvokli kaut kas piezemēja, un es varēju atkal normāli funkcionēt. par savu veselību es vairs neuztraucos, jo mana, Edija un Andas apņemšanās ikdienas apēst vienu citronu tiek pildīta, un taisnību sakot - es jūtos labāk. labi, meloju, no citroniem man mazliet sāp vēders, bet - no kā gan nesāp? šķiet ,tā ir visa mana universa mazais paradokss - es diezgan labi izprotu nemateriālo plānu, emocionālos un jūtu pagriezienus, bet manis paša ķermenis man ir diezgan liela mīkla. kaut kas sāp, kaut kāds bumbulis uzmeties, kaut kas pietūcis. vienalga, mani uz priekšu dzen sapnis nenomirt.
aizbraucām uz Rīgas centru, kur mazliet vēl pastaigāju ar Sauli, un vienojos, ka viņa būs mans matemātikas skolotājs, un mēģināju aizmirst Saule - Anzors cīņu :D tas bija smieklīgi, bet es jutos vainīgs par to, ka savā ziņā, es biju vainīgs pie tā, ka viņa tika aizskarta. redzēt to, kā viņa saņemas, smaida un atbild uz visiem jautājumiem pieklājīgi, ieturēti un pareizi, bet just, redzēt to, kas ir iekšā.. tas nav jauki.
es negribētu būt mazāk empātisks, bet es vienkārši gribētu, lai visi būtu laimīgi. vai kādam ir domas par to, kā to var īstenot?

man tikai likās, vai Briedis tiešām nospļāvās [?] :D
vēlāk satiku Moriju, un pierādījās mana neatkārtojamā šarma noslēpums - cilvēki man seko, jo viņiem ir garlaicīgi :D lai nu kā, man vienmēr patīk ar Sandru aprunāties par kādu kreisu filmu, vai seriālu. Vai Klēru Benetu :D Un tas nekas, ka , esot starā par satikšanos, es beigu beigās aizgāju uz nepareizo Rimi, jo globāli skatoties - mašīna tāpat saplīsa [jau trešo reizi pēc kārtas, tur jau vajag iet runāt ar autoservisa mehāniķiem, lai nešmaucas] un man un Ritai vajadzēja līdz vieniem naktī būt Ingas kojās, līdz mēs beidzot tikām ar mašīnu mājās. vispār, naktī viss šķiet citāds. protams, nekas nav jaukāks un fascinējošāks kā pilsēta naktī, to es iemācījos klīstot pa Dvēseļpilsētas skvēriem naktī, bet pat cheeseburger's, kuru mēs paķērām pa ceļam uz mājām bija tāds.. miegains.

lai nu kā, viss noveda pie 3 gulētām stundām, nesakārtotu istabu, neizpildītu darbu, bet es priecājos. šodien sanāca parunāties ar hipiju tā ilgāk un pat mazliet paspēlēties ar krāsām datorā. vispār es esmu priecīgs par to, ka es neesmu priecīgs. un te nav runa par Nirvanas - Dumb veida prieku. aii. apnika. kaut kad drīz būs jābrauc mājās, ar tēvu vai bez viņa, un kaut kas jādara. jāspēlējās ar bērniem. jāsmaida. jānovēl saldus sapņus. jāpaskatās griestos. jāieslīgst bezsapņu miegā.


...
man beidzot ir vēstule no Santas. br.
es tagad nevaru saprast, vai es gribu šo bloga adresi kādam dot tāpat. viennozīmīgi, man patīk, ja mani kāds lasa, bet es negribu, ka kāds mani lasa tādēļ, ka esmu to motivējis. tiem jābūt vārdiem, nevis man, ļaujiet man te paslēpties ;]