skumjākais ir tas, ka lai arī es lieliski apzinos, ka pats esmu vainīgs, iekšā kaut kas sauc, ka hey, varbūt viss būtu bijis krietni savādāk, ja kāds tomēr būtu bijis blaukus.

es atzīšos - es mīlu post-rock vairāk par jebkāda cita veida mūziku. tas ,iespējams, saistās ar to posmu dzīvē, kad es palēnām atklāju, cik ļoti skaista ir klasiskā mūzika. šodien man skan - God Is An Astronaut.
es mīlu tās savas grupas, kuru nosaukumus es varu klāstīt visem, kam vien ir laiks klausīties, un zināt, ka viņiem tas nekad neizteiks tik daudz, cik man. vārdi nevar izteikt visu. bet šis.. post-rock man ir stāstījis par bezmiega naktīm, par pazaudētu cerību un mūžam dzīvu mīlestību. tas, tāpat kā tajā reklāmā, pasaka vairāk, kā tūkstošiem vārdu.
es satiku viņu šodien, no rīta. un tikai tad, kad gāju atpakaļ, sapratu, kas man šķita tik nepareizi. tik.. apspiesti.
es daru tāpat, kā visas iepriekšējās reizes. es smejos un stāstu dažādus stāstu fragmentus, un baidos, ka kādreiz kāds varētu uzzināt visu, kas man ir, un es palikšu garlaicīgs. vai varbūt

varbūt man ir bail krist un sasisties atkal.
un tāpēc man ir bail būt atklātam pret vienīgo cilvēku, pret kuru es vispār varu būt atklāts.
vienkārši, ja es teiktu, Tu nesaprastu, kāpēc es to daru, kāpēc man tas jāstāsta. un Tu zini. bet es negribu traucēt, es negribu būt šķērslis.
nupat es pat nezinu, vai es maz gribu būt te

vairāk pat.. vairāk pat, es gribu būt augšā, debesīs, un skatīties uz visu no augšas
es gribu būt īsts, bet es nevaru
esi kaut kas īsts, neviltots, patiešām dzīvs, un palīdzi arī man

tagad man vienkārši šķiet, ka es varu atkal iegrimt tajā caurumā
un es negribu tur, vairs nekad.


"People ask, How did You get in there? What they really want to know is if they are likely to end up in there as well.

I can't answer the real question.



All I can tell them is, It's easy."

/girl.interrupted/


god is an astronaut -- all is violent, all is bright
god is an astronaut -- suicide by a star

www.formspring.me/julienwolf

"all is violent, all is bright"

sen aizmirsta sajūta, ka viss ir priekšā. Nezinu kādēļ bet .. savādi, vienkārši savādi. Ceturtdien jādzer ar Kristapu.

rīt beidzas VISS.

katru dzimšanas dienu es izvērtēju, cik ļoti man ir paveicies dzīvot.

šī nav izņēmums.

С тобой, мне так интересно,
А с ними не очень.
Я вижу что тесно, я помню что прочно
Дарю, время, видишь я горю..


apgulties zemē un savienoties ar to. sajūta ir neticami viegla, doma - neizturami patīkama.

es dabūju rokās Girl.Interrupted. Paldies Svešvalodu bibliotēkai, precīzāk, manai mīļākajai bibliotekārei ;] mazs citāts jau no pirmās lapas -

"People ask, How did You get in there? What they really want to know is if they are likely to end up in there as well. I can't answer the real question.
All I can tell them is, It's easy."

ak, nerunāšu par savu dienu. dienām, precīzāk, kuras es atceros tikai daļēji dēļ savas nepārvarāmās vēlmes būt laimīgam, pat ja tas prasa nedabīgas metodes tā panākšanai. stulbi, bet es ar Mairi te jau parunājām par dažādu lietu vienkāršu nedarīšanu, kas varētu uzlabot dzīvi. pozitīvi!

vai esat redzējuši filmu "The Invisible" ? Ja nē, iesaku. nu jā. vispār, pēdējā laikā man ir šausmīga vēlme izdzēsties no draugiem, nomainīt telefona nummuru, nerunāt, un koncentrēties uz cilvēkiem, kas man rūp. smieklīgi, bet šādu vēlmju realizēšana būtu sava veida egoisms. iedomājies tik, mēs nedzīvojam sev, mēs dzīvojam citiem. ir labi, ja kāds dzīvo Tev. parasti, tā nenotiek.

agrāk vai vēlāk pienāk moments, kad saproti, ka viss ir galīgi greizi, un citas iespējas, kā griezties atpakaļ nav. mazliet skumji, ka tā, bet laikam ir jābeidz izlikties. izrādās , mana laime nav mērāma mirkļos, bet gan cilvēkos, mūžos un nāvēs.. izdomātās un īstās.


es atsāku dzejot.

Es - bet vai mani taadu mazu ielaidîs?
Inta - es izlikshos par mazgadîgo màti. Man bùs tumshi brùnas zekjubikses, mosh uzkjersies.


win!

Hi! I'm currently writing this via my mobile phone, so do not judge me for all the mistakes and non-existent words.

on friday, i realized one thing - i hate the expresion on a humans face, when he or she gets something for free while shopping at the mall. Like a pack of wolfs, they stand there, their mouths opened in a ghastly smile, teeth grinds in expectation for a cup of... yougurt.
disguisting, if you ask me.
Nevermind, i'm having my siesta right now, as i'm up since ,erm, 4'oclock. Plus, im gaining energy from watching old cartoons (kirikou? Anybody knows what i'm talking about?) and preparing to meet my hun tomorow.

answering walkire question - i guess, that girl wants to gain some info about the guy. Bad habbits? Snorring? Smoking? Killing kittens for fun? :D

ok, im going to find something i could eat :)
b.

es vakar biju piedrukājis pilnu klab.lv rakstāmlaukumu ar dažādām negācijām, kad atnāca mans tēvs, un aizveda mani līdz autoservisam. es aizmirsu to visu publicēt. un tagad, es domāju - cik labi, ka tā. ir taču lietas, kuras paturēt sevī.

šodien skola izpalika, atkal :D bet šodiena viennozīmīgi ir vērtīga, jo es atbrīvojos no sava telefona, atdodot to uz pāris dienām tēvam, un mazliet atpūtināju sevi no pastāvīgās zvanu gūzmas. tad ar Mairi devos satikt Līvu centrā, kas diemžēl beidzās ar to, ka es atskārtu, ka mani tajā kompānijā nemaz nevajag, un tā vietā, lai dzertu apelsīnu sulu ar piejaukumiem Bastejkalnā, es aizgāju uz ārzemju izglītības izstādi, savācos bukletus un pozitīvi cerīgas nākotnes vīzijas. tad apciemoju Jāņa Zemīša piemiņas izstādi Mākslas akadēmijā. mani mūždien ir saistījusi dažāda veida mākslas veidi, bet pēc izstādēm un literārajiem lasījumiem es vienmēr jūtos tik .. piepildīts. un atpūties.

mazliet runājot par vakardienu.
es atcerējos visu to, kas notika pirms laika. visas draudzības, kuras izjuka, visas sāpes un sāpītes, kuras kopīgi pārdzīvojām. visus cilvēkus, kurs esmu ielaidis un izlaidis no savas dzīves.. es atskāršu, ka esmu diezgan viens, pašlaik. bet tas viss ir darījis savu, mainījis mani uz to, kas es esmu tagad ;] un tas nav slikti.
starp citu, drinkmybrainsout.blogspot.com jaunais dizains ir visai jauks :) man patīk. vien tā bilde, kas tur ir malā - pirms pāris nedēļām iespējams, tur iekšā arī ietilptu es. mazliet skumji, bet jau atkal - viss notiek tā, kā vajag. es nenožēloju savu nožēlu, es no tās mācos un gribu mācīties :)

"And on my word
you'll give up your whole life for me
and you'll be reborn,
bigger and stronger
and less alive... "

es eju rakstīt Santai.

aizvakar sanāca pa ilgiem laikiem satikt Ingu. tā kā jau sen gribējās viņu satikt un tā, nekad nebiju iedomājies, kādas emocijas un sajūtas man radīsies satiekot cilvēku, kura mājās visi slimo. ok,nepareizi nofrāzēts. bet tas jau neko nemaina.
satikāmies līdz 23.00, kad mans tēvs izdomāja, ka vajadzētu man atbraukt pakaļ.


ok, 5 no rīta man īpašu kreativitati neuzdzen.
visiem jaukum jauku rītu, daudz saules un pēc iespējas - mazāk sniega. es atgriezīšos uz vakarpusi ;]

man patīk klab.lv rakstāmlogs. esmu jau daļēji piekusis no Blogger krāsinības, šeit sajūta ir tāda pati, kā rakstot uz baltas papīra lapas. patiesāk.

šodiena ir otrā prakses diena, bet izdarīts - nekas. tas gan mani pašlaik īpaši nenomāc, jo zinu, ka tāpat nekur nelikšos, visu nāksies labot, bet vienmēr ir izvēle - sēdēt chat.1188.lv (freechan kanālā var minēt vārdus :D jauka spēle, uzreiz erudīts jūties) un vēlāk pa naktīm rakstīt programmas kodu bez skolotāja palīdzības, vai sēdēt un pildīt darbus tam atvēlētajā laikā. otrais gan apbrīnojami neizklausās pēc manis, bet ko var zināt - iespējams man pat izdosies sevi padarīt par kādu mazu drusku racionālāku.

man patika vakardiena.par spīti tam, ka uz mirkli man bija mežonīgs prieks, un, kā jau zināt, man visai riebjas mans prieka delīrijs - es uzvedos stulbi, runāju stulbi un esmu stulbs. bet tas neizbojāja manu dienu, jo manu garastāvokli kaut kas piezemēja, un es varēju atkal normāli funkcionēt. par savu veselību es vairs neuztraucos, jo mana, Edija un Andas apņemšanās ikdienas apēst vienu citronu tiek pildīta, un taisnību sakot - es jūtos labāk. labi, meloju, no citroniem man mazliet sāp vēders, bet - no kā gan nesāp? šķiet ,tā ir visa mana universa mazais paradokss - es diezgan labi izprotu nemateriālo plānu, emocionālos un jūtu pagriezienus, bet manis paša ķermenis man ir diezgan liela mīkla. kaut kas sāp, kaut kāds bumbulis uzmeties, kaut kas pietūcis. vienalga, mani uz priekšu dzen sapnis nenomirt.
aizbraucām uz Rīgas centru, kur mazliet vēl pastaigāju ar Sauli, un vienojos, ka viņa būs mans matemātikas skolotājs, un mēģināju aizmirst Saule - Anzors cīņu :D tas bija smieklīgi, bet es jutos vainīgs par to, ka savā ziņā, es biju vainīgs pie tā, ka viņa tika aizskarta. redzēt to, kā viņa saņemas, smaida un atbild uz visiem jautājumiem pieklājīgi, ieturēti un pareizi, bet just, redzēt to, kas ir iekšā.. tas nav jauki.
es negribētu būt mazāk empātisks, bet es vienkārši gribētu, lai visi būtu laimīgi. vai kādam ir domas par to, kā to var īstenot?

man tikai likās, vai Briedis tiešām nospļāvās [?] :D
vēlāk satiku Moriju, un pierādījās mana neatkārtojamā šarma noslēpums - cilvēki man seko, jo viņiem ir garlaicīgi :D lai nu kā, man vienmēr patīk ar Sandru aprunāties par kādu kreisu filmu, vai seriālu. Vai Klēru Benetu :D Un tas nekas, ka , esot starā par satikšanos, es beigu beigās aizgāju uz nepareizo Rimi, jo globāli skatoties - mašīna tāpat saplīsa [jau trešo reizi pēc kārtas, tur jau vajag iet runāt ar autoservisa mehāniķiem, lai nešmaucas] un man un Ritai vajadzēja līdz vieniem naktī būt Ingas kojās, līdz mēs beidzot tikām ar mašīnu mājās. vispār, naktī viss šķiet citāds. protams, nekas nav jaukāks un fascinējošāks kā pilsēta naktī, to es iemācījos klīstot pa Dvēseļpilsētas skvēriem naktī, bet pat cheeseburger's, kuru mēs paķērām pa ceļam uz mājām bija tāds.. miegains.

lai nu kā, viss noveda pie 3 gulētām stundām, nesakārtotu istabu, neizpildītu darbu, bet es priecājos. šodien sanāca parunāties ar hipiju tā ilgāk un pat mazliet paspēlēties ar krāsām datorā. vispār es esmu priecīgs par to, ka es neesmu priecīgs. un te nav runa par Nirvanas - Dumb veida prieku. aii. apnika. kaut kad drīz būs jābrauc mājās, ar tēvu vai bez viņa, un kaut kas jādara. jāspēlējās ar bērniem. jāsmaida. jānovēl saldus sapņus. jāpaskatās griestos. jāieslīgst bezsapņu miegā.


...
man beidzot ir vēstule no Santas. br.
es tagad nevaru saprast, vai es gribu šo bloga adresi kādam dot tāpat. viennozīmīgi, man patīk, ja mani kāds lasa, bet es negribu, ka kāds mani lasa tādēļ, ka esmu to motivējis. tiem jābūt vārdiem, nevis man, ļaujiet man te paslēpties ;]

pirmais ieraksts, par kuru jāpateicas Denijai un Scholar Layouts kopienai LiveJournal :)