|
[Feb. 20th, 2006|10:01 am] |
jau sen gribēju ierakstīt kādu stāstiņu par ieradumiem. Viens no tiem ir stāsts par glāzīti ar oliņu, tā vienmēr stāv noteiktā vietā, tajā ir 1 cm ūdens un es vienmēr ieleju vēl dažus, lai dabūtu tieši divus malkus. No šīs glāzes es arī dzeru tā, ka apslapinu lūpas un zodu mazliet. Noslaucīt nav svarīgi. Pilieni uz zoda. Un diena var sākties. Vienu rītu saskābu, jo oliņas glāžē kāds bija atstājis duļķainu sķidrumu.
Tie ir sīkumi, un tādu ir daudz, bet pati brīnos, cik daudz šādu sīku rituālu manā dzīvē. Tāpat arī brīnos par to, cik ļoti mana sirds liek manīt to, ka viņas spēki nav neizsmeļami. Interesanti, vai ir kāda kopsakarība starp sirdspukstiem un sirdscilvēkiem? Ir gadījes dzirdēt citu sirdspukstus, un tās, protams, ir īpašas reizes. Sirdspukstu dzirdēšana ir celš uz cilvēku sirdi. Un ne katram Tu savu sirdi parādi. Ja nu vienīgi sirds pa muti kāpj ārā un tā jāatstāj uz trotuāra |
|
|
Comments: |
| From: | astma |
Date: | February 20th, 2006 - 01:52 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Un tagad visiem jāstāsta savi ieradumi? Patīk, ka tu ūdens tilpumu mēri garuma mērvienībās.
ej nahuj, tad Tu esi tā kas vienmēr pieķēza MANU glāzi?
| From: | sarma |
Date: | February 20th, 2006 - 02:41 pm |
---|
| | | (Link) |
|
nepieķēzu. tikai ieleju un izleju divus malkus ūdens. toreiz kads cits viņu bija pieķēzījis | |