varbūt tas ir bezvējš, tāds kā pirms vētras. viens tauriņa vēziens kaut kur pie brazīlijas var radīt orkānu floridas pussalā. labāk ir nezināt, ka tā tauriņi var. man vajag tikai vēsmu vienu, es baidos no tauriņu spārnu atplētuma.

es esmu gandrīz kaila. balts palags mirkst lietū. es eju pa smilšu ceļu ar basām kājām. pretī skrien bērība. jā, es zinu, jo tas ir tas ir tas pats pagalma celiņš, kur es, maza būdama, skrēju lietū peļķes un lietu baudīt. peļķes vēl aizvien burbuļo kā agrāk. tikai nekad nav bijis tā kā tagad. mana tauriņa spārni. lietus tos nežēlo. tie peld starp ceļmallapām, burbuļiem, smilšu graudiem, zaudējuši krāsu. un tad kāds teica:  "Nesatraucies, tie tauriņi, kas rada to īpašo sajūtu vēderā, tie dzīvo pavisam citā pasaulē, tiem nav daļas gar šīs pasaules mielēm, tie nekad nekļuš netīri. ņūtons nevar izskaidrot, kā viens tauriņa vēziens var radīt vētru otrā pasaules malā, kā gan lai tu varētu saprast, ko ar tevi darīs tavi tauriņi tavā pasaulē."

es vairs nebaidos,  bet arī ne par ko vairs neesmu droša.

vai tiešām ir tā, ka viens un tas pats ceļš mūs ved uz laimi un iznīcību vienlaikus?