| |
[Jan. 27th, 2007|12:14 am] |
man netīk tā sajūta, kad sāp acis. iešu gulēt nevis tamdēļ, ka nāk miegs, betgan tamdēļ, lai būtu iemesls aizvērt acis. tās ir pelnījušas būt skaistas un atpūtušās, redzēt skaistu un rosināt uz skaistu.
pēdējā laikā esmu norāvusies no ķēdes, tāpēc uzlikšu sev to jostu ar dzelkšņiem (aizmirsu`, kā to sauca, bet bija ari da vinči kodā) un kādu laiku pavalkāšu.
bet vismaz man vēl joprojām patīk ceļš Rīga - Daugavpils, jo sevišķi, ja ir sakarīgi līdzbraucēji, kuri paņem azotē, ja ir auksti.
viss, tagad domāšu par ācīm! |
|
|
| |
[Jan. 27th, 2007|02:43 pm] |
| [ | Current Music |
| | Belle&Sebastian | ] |
atkal sev atrodu apliecinājumu jau mūždien novazātajai frāzei, ka kaut ko novērtējam tikai tad, kad tas nav ilgi bijis, zudis vai kaut ka citādi radījis pietrūkšanu, tukšumu, ilgošanos. Nu lūk, es beidzot priecājos par aukstu laiku. Baudu aukstu Latgales gaisu un sirds klauvē, ka jābrauc uz laukiem, kur arī dzan vēsāks kā cilvēku prātu un siržu pieelpotajā Rīgā. manā tašinā tukša burka paštaisītam krējumam, kurš biezāks par biezu zobpastu (tā ka ielikta karote stāv kā stāvējusi) un mandarīni, jo Memmis saka, ēst jau ir - maize un speķis! Ko gan vēl? |
|
|