| Kā un kāpēc būt Tautas partijā? |
Sep. 1st, 2010|12:01 pm |
Tā kā ik pa laikam man tiek uzdots jautājums, kāpēc es esmu Tautas partijā, tad šeit nu arī nedaudz no atbildes:
Manas attiecības ar Tautas partiju aizsākās 1998. gada nogalē, kad pēc 7. Saeimas vēlēšanām būdama 14 gadus veca atstibīju uz toreizējo Tautas partijas biroju Dzirnavu ielā. Draudzene bija redzējusi sižetu LTV raidījumā Juniors TV par toreiz eksistējošo Tautas partijas Pusaudžu klubu, kurā darbojās jaunieši līdz 18 gadu vecumam. Tāda formāta struktūrvienība vairs nav iespējama, jo laiks, kad 14, 15 gadīgi bērni masveidā nāk uz partiju, jo viņiem interesē politika, ir beidzies.
Stāsts par attiecību vēsturi ir ļoti būtisks arguments, kāpēc es te vēl esmu - šeit ir mani draugi un kopā mēs esam piedzīvojuši ļoti daudz laba. Tautas partija vismaz līdz šim ir bijusi partija arī starpvēlēšanu posmā. Atšķirībā no citiem, man ir grūti iedomāties, kā varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem staigāt pa Rīgas ielām, ja kaut kāda izdevīguma dēļ būtu aizgājusi. Man šķiet, ka pa lielam partijā var iestāties tikai vienreiz mūžā. Tēvs saka, ka mani var cienīt tādu pašu iemeslu dēļ kā Rubiku - nelocīties līdzi visiem vējiem un palikt pie savas pārliecības arī tad, ja būt Tautas partijā vairs ne pavisam nav populāri. Klaužoties vai izmantot pirtslapas taktiku nav manā gaumē.
Runājot par racionāliem argumentiem es Tautas partijā visu pirms esmu tāpēc, ka man šķiet organiski nepieņemama doma par progresīvo ienākumu nodokli. Tautas partija atšķirībā no citām "it kā" labējām partijām vienmēr cieti ir iestājusies pret šādu, manuprāt, kroplu sistēmu. Man šķiet, ka katrs pats ir savas laimes kalējs un valstij nav tiesību no tiem, kuri ir ieguldījuši vairāk resursus un laiku, lai pēcāk dzīvotu labāk, arī vairāk atņemt. Protams, varētu runāt par dabisko atlasi un par to, ka valstij ir jādod iespējas iegūt izglītību tiem, kam pašiem nav tādas rocības, taču neizvērsīšu tālāku debati par to, kāpēc progresīvais nodoklis ir slikti. Tāds nav šī raksta uzdevums
Otrs tik pat būtisks arguments ir saprātīgs nacionālisms, ko Tautas partija līdz šim ir turējusi par savu principu. Protams, arī man brīžiem nav skaidrs, kas notiek ar Latviju, latviešu valodu un latviešiem kā pamatnāciju kontekstā ar politisko apvienību Par Labu Latviju, jo īpaši, ja deputātu kandidātu vidū ir cilvēki, kas nespēj saprātīgā līmenī komunicēt manas valsts valodā un, ja atsevišķi darbinieki vispār nerunā latviski. Jautājums "A pa ruski možna?" manī izraisa riebumu. Taču es cenšos ar savu nelabumu cīnīties stojiski – priekšvēlēšanu aktivitātes nav jāmēra caur patiesības prizmu, un varbūt beigās labie tomēr uzvarēs. Ja nē, būs puņķi un asaras.
Un visbeidzot - cilvēki. Tautas partijā, neskatoties uz nebūt ne patīkamo situāciju, kādā tā atrodas pēdējos gados, ir visvairāk saprātīgu, inteliģentu, gudru, radošu un interesantu cilvēku, kas spēj aizraut. Protams, subjektīvi, bet man tas ir svarīgi. Tāpat man gribētos cerēt, ka Tautas partija vēl nav beigusies |
|