| |
[Dec. 23rd, 2006|08:01 pm] |
uzmālēju dzidri zilas acis, lai gan līdz šim likās, ka mīļā zilā krāsa uz maniem plakstiņiem neder. es nospļaujos un cenšos pieradināt acis pie visa neierastaa - taisniem matiem, zilām acīm, lūpu krāsas un gariem zābakiem. un šodien arī - pie tīras istabas. aizspriedumi, ka svētki jāsagaida ar baltu galdautu un tīru istabu dažkārt noder.
šodien izdomāju mietpilsoniski pašķaidīties ar naudu. nav žēl iešķiebt arī māsai 30 ls vakara baļļukam. taču jautrais garastāvoklis paliek mikriņa krēslos, jo nesaprotu, kas notiek. šķiet, ka tajā ir kādi 50 dažādu tautību bērni, kas kliedz un īd. tad vēl viena sieviete nesaprotamā valodā histēriksi gandrīz visu ceļu runā pa telefonu. nesen iekāpu taksī, kura vadītājs bija armēnis. lika man klausīties armēņu mūžiku un rādīja, kā viņš armēniski runā pa telefonu. kas notiek? tie ir iebraucēji? lētais darba spēks? līdz šim ar irracionālām sajūtām biju sastapusies vienīgi 15 autobusā, jo tur smaržo pēc slimībām un vienaldzības. Šķiet, ka tā pasažieri ir balsojuši par latvijas neatkarību, bet viņiem pohuj, ka latvija kā solīts, nav tiem iešķiebusi pilsonību. iespējams ka viņi vispār nav aizgājuši uz to referendumu, kura notikšanas laikā man šķita, ka sigulda sākas tur, kur agrāk pretī Saktai bija kafejnīca Sigulda. nav aizgājuši, jo skatījušies kādu lētu komēdiju. man vēl japadomā, kas mani tracina vairāk - trula vienaldzība vai histēriska klaigāšana. abos gadījumos sabiedriskajā transportā nav iespējams gulēt.
nopērku dažus nēģus, lai apstātos darbā un sakārtotu domas. diemžēl kāds nav izdarījis visas lietas un es nekur netieku. neskumstu. iemetu nēģus padusē un iepriecinu sevi ar lašu ikriem. ģimenei noderēs. nolemju nopirkt zābakus. sen bija laiks. iebrienu lielveikalu burzmā. cilvēku tik daudz, ka patiesībā ir grūti atšķirt, kur ir tā nenoteiktā robeža starp origo, stockmann un galeriju centrs. nepanesamais esamības vieglums. nav viegli būt 21. gadsimta sabiedrības lielveikalu paaudzes iedīglim. bet es par to nečīkstu kā izglītotam kulturālam buržujam būtu stilīgi. drīz sāku justies kā manis pieminētajā mikriņā un saprotu, ka nēkāda zābaku pirkšana nesanāks. citi pērk dāvanas draugiem, radiem paziņām, bet es - egoiste - gribu iepriecināt sevi. nesanāks. tāpēc paņemu un nopērku ģimenei tosteri un sev suši vakariņām, šķendējos par garo rindu pie mikriņa, un, atceroties rīta pārdzīvojumu ar ieceļotājiem, buržuāziski noķeru taksi. |
|
|
