"Tavas tukšās dzīves paradokss grozās tikai un vienīgi ap tevi. Ap tukšumu. " bija ieskrāpēts uz palodzes.

to dēvē par iekšējās pasaules noārdīšanu.
arā no mūsu galvas es jūs saucu.
lai klausos lietū un dejotu melanholiskā klusumā.

un vēlāk tam visam sekotu - ārējas pasaules noārdīšana. atraidīšana.ignorēšana. aizmiršana.izslēgšana.atgūšana?

mēs pat padomu gribam jautāt mirušajiem.
ja vien tie dotu to labāko.
tas ir zieds, kas ir spējīgs reizi pa reizei novīst.

atmiņu pēdas kutināja divi miruši putniņi.

Esi kļuvis par čukstu?
nevis nožēlas, bet gan to cilvēku , kas dodas nekur.
tie traucas pretī vējām ar skanīgiem vārdiem ausīs- mirsti tu mana skaistā!
čukstiem jākaļ dzīve kamēr līst lietus.

tie nodefinēs dzīves cenu un dabūs par to nobela prēmiju.
tie mitinās ilgu jūrā un tiecās pēc savas prēmijas!
kamēr līst lietus.