Man laika nebūs rīta kad pamostoties varēšu teikt- jā, viss jau ir bijis.
tā kā nedaudz skumīgi, šoreiz, kad mans senais draugs, nenāca kad to saucu. labi, nebija tas tik vajadzīgi. manas kaprīzes. laikam, bet tomēr - palīdzīga pleca nebija kā nedēļu iepriekš sapņos. tātad jukušas apziņas nomālē es paliku vienu, tai dubļainajā pļavā. ar nosalušām pēdām, un smagumu sirdī. kāpēc- viņš neatnāca- šis skaistais melnais dzīvnieks. nāksies vien turpināt kultivēt šo vilšanāš sajūtu.arī nomodā - it sevišķi nomodā.

pēcāk gan devos jautrākas takās, iejuzdamās puišu lomās, slepeno mīlnieku ādā, un cirka meistara tērpā.

kāpēc vienmēr manu apņēmību nokauj miegainība?

Viņš sapņo mani. Es viņu. Lūk tā...

visu dienu esmu kafiju un akrilu rijusi.

laiks kam veselīgākām. kā tējiņai. mmh. prasās ko saldāku, ja reiz dzīve tik rūktena šķiet.

ak jā un jāpieceļas agrāk- sapņi jāpieraksta!. man patīk šī apņemšanas!