Lasot šos vārdus, rodas tāda, kā apļa pabeigtības sajūta. Tā tas ir bijis, ir, un būs ad æternum, un nav svarīgi, vai tas ir labi, vai ne, un cik liela vispār ir atšķirība starp vienu un otru. Ne jau vienmēr mērķis ir svarīgāks par ceļu uz to; atziņa, kuru man, šķiet, derētu iegravēt uz acu āboliem, lai nebūtu iespējams to piemirst.