Asinsdziesma

baltu mēnesstaru istabā tu nīksti
stāstīdams mīklās par esošo, bijušo
un to, kas nepienāks nekad
kamēr diedzu, kamēr šuju
kopā tavu saplosīto ādu,
kamēr pinu, kamēr viju
muskuļus pār kauliem un lieku
aleph kā lodi blāvi zaigojošu
acu dobuļos

cīpslas kā zirnekļa tīkls
pār tavu kambari austs
vēl viena dūriena trūkst,
lai vienotu vārdus, ko
vārsmo tavas melnējošās lūpas
vēl viena dūriena, lai
tās aizvērtu uz mūžu,
kamēr aleph tavās acīs stāstīs
esošo, bijušo un to,
kas nepienāks nekad

nakts dzemdināts vājprāts
nācis pie manis kā tumsā
tinusies priesteriene svēta
ar liesmām acu akačos melnos
nakts dzemdināts lāsts
mani apskauj un skūpstu
uz mana izbīļa spiež,
liesmās izdzēšot balsis,
kas rītausmu stāsta
nakts dzemdināts klusums
apņēmis mani kā tumsā
tinusies priesteriene svēta,
sola pestīšanu, bet es
ienirstu tumsā kā ezerā
ietinos vārdos kā spārnos,
kas nelido, ietinos
tumšzilā dūmakā un stāstu
nakts priesterienei melnā tērptai
mēs reiz celsimies spārnos
mēs reiz celsimies spārnos
mēs reiz celsimies spārnos
mēs lidosim, mēs mācēsim
nemosties