Asinsdziesma

zils vēsums satvēris nojausmu par meklēto
nomodu nāvi brīnumā ieplestām bailēs aizšūtām acīm
tavs putniņš manās plaukstās trīc un laužas
ārpusē kur gaisma vilinoša gaisma valdzinoši auksta

zeme ver klēpi kā netikle māte mana māte
putniņa spranda krakšķ tik neatlaist to
atgriezties tumsībā valgā siltumā melni miesīgā
neredzēt neko tikai just drīz par lakstīgalu jādzimst jāpogo

ticu, laiks nāk un iet un nepastāv un stājas
tieši pretī manai mājai tramvajs nokavēja
kaimiņš savu dzīvi izdzīvot un sniedza man
savu sirdi par pierādījumu, ka nudien ir bijis
cilvēks ar vēlmēm un attēlu spogulī
jātīra,jālāpa putekļi, plaisas viņa acīs
pierāda, ka bijis gan ir,bet dzīvošana
kā parasti, izpaliek