Lielo pārmaiņu laiks - Post a comment

ah, kādu laiku te nekas nav rakstīts. Bet ne jau tāpēc ka viss būtu super ideāli vai super slikti - vienkārši kaut kā nebija laika un tā teikt "iekšā".

Tā kam šorīt mazais, kā jau katru rītu, lika celties astoņos, bet pats aizgāja (domāts - iešūpoja sevi krēslā) neilgi pēc tam uz savu rīta snaudu, kuru šoreiz laikam pat būs ilgāka par kādām 15-20min, izdomāju, ka varētu kaut ko ierakstīt. Abi ar mazā tēti, kurš joprojām saldi guļ, čuč, kamēr es te pie datora mēģinu saplānot ceļu uz māsas kāzām, kuras notiks ārzemēs. Lai gan it kā ir vēl pāris mēneši laika, negribu atstāt uz pēdējo brīdi, it īpaši tādēļ, ka mazais visu šo padara vēl neparedzamāku (nevar zināt, vai ārpus nakts stundām, ļaus man šim jautājumam normāli pievērsties vēlāk, jo paliek arvien aktīvāks un aktīvāks. :) )
Ah, jā, un šī nakts pēc ilgiem laikiem bija grūta - mazais nekādi negribēja gulēt savā gultiņā. Visu laiku modās, nācās ņemt blakus, un tā ka viņš blakus, tad, protams, ka es nevaru normāli pagulēt, jo galvā visi tie "a ja nu.... ". Bet nu par laimi, šādas naktis ir reti. [Parasti sev mazo ņemu blakus tikai tad ja viņš agri no rīta pamostas, jo pat pēc pabarošanas, kuras laikā viņš iemieg, nav liela jēga līkt čučet savā gultiņā, jo drīz jau maģiskie 8 no rīta un tāpat esmu gana pamodusies. ]

Šobrīd esam laukos pie mazā vectētiņa un vakardien aizgājām arī pie vecvecmāmiņas. Tā kā no brauciena uz pilsētu bija iesnaudies, tad pēc pamošanās vecvecmāmiņa beidzot dabūja viņu redzēt smaidīgu un omulīgu arī, tā teikt, klātienē (iepriekš bija niķīgs un raudulīgs). Un tā kā viņš krietni vairāk sāk apzināties apkārtni, tad šoreiz viss viņam krietni interesantāks un nevar vien beigt pētīt. :)

Šoreiz tā īsi, jo gribu paspēt uztaisīt sev vēl karstu kafiju, un cerams, arī to izdzert. :D