Lielo pārmaiņu laiks - Post a comment

Aizvadītā nedēļa pavisam noteikti ir bijusi lielāku un mazāku niķīšu nedēļa. Tos, kas ir pirms miega, protams, pat neieskaitu. Bet! Mazais arvien biežāk un biežāk naktī pirmo reizi pieceļas pēc 4 stundām un nav arī vairs tāds retums ka pēc 5 vai 6. Pēc tam gan turpina celties ik pa 1 vai 2h, bet nu tas arī saprotams, jo samiegojies apēd gaužām maz līdz jau atkal ir aizmidzis. :) Bet neizbēgam, ilgāk par 8iem rītā nekādi negrib gulēt, kas mani neiepriecina, bet vismaz mazāka iespēja, ka mazā tētis darbu nokavēs :D

Mazais pasācis ļoti stabili un diezgan augstu turēt galviņu, kad noguldīts uz vēdera. Protams, rokās, vertikāli esot to jau diezgan labi darīja, un grozīja, bet nu tur vienmēr arī mana plauksta netālu, lai laikus notvertu vai pabalstītu, ja galviņa gāžas. Un izskatās, ka sāk apzināties savas rokas un apzināti šodien satvēra savu mīļlupatiņu-miega pelīti. Ceru, ka tā nebija tikai mana "wishful thinking".
Un riktīgi sācis paust savas emocijas - ja dusmīgs, tad ne ar ko to nesajauksi, tāpat par prieku un bēdām. :)

Joprojām nevaru samierināties, ka tas skaitās normāli, ja vairākas dienas (citreiz pat, manuprāt, krietni par daudz) neiziet mazajam vēders. Visu laiku uztraucos, vai ja kāds niķītis, vai tas nav no tā. Tā teikt, pati meklēju vainu, kur nav. Bet nu citreiz liekas, ka tas ir vienīgais iemesls, kaut gan visdrīzāk es vienkārši neesmu iedomājusies vēl kādu opciju.
Ah, un vēl tā raustīšanās (nekontrolējamie refleksi), Ak, kā man sirds sāp kad tie uznāk pēc tam, kad viņš jau iemidzis vai vēl trakāk - kad zīž. Pats jau sācis dusmoties, ka neļauj rokas un kājas ēst. Daktere, jau protams, saka, ka tas viss normāli, ka tas līdz gada vecumam pat varot vilkties (par ko es ļoti ceru, ka nē...)