Mēness stari izgaismoja miglā ieskauto pļavu, kurā vēl varēja, uzmanīgi ieskatoties, redzēt kā rasas pilieni pastaigājas no zāles stiebra uz stiebra, savā ceļā aizraujot līdz ikkatru, vientuļi nomaldījušos, ūdens lāsi. Arvien jaunas un jaunas zvaigznes tiek ieaustas naksnīgajā plīvurā, veidojot rakstu, kas zinātniekiem var likties mazliet pazīstams un tomer mūžigi mainīgs,- un no jauna neizpētīts katram, kas kaut reizi savā dzīvē ir nolēmis pasapņot. Nejau visiem, raugoties zvaigznēs, sejā parādās smaids.

Citviet agrāk, kā ierasts uzied puķes laukā,citviet biezā sniega sega apklāj mūsu nepadarītos darbus un visapkārt valdošo netīrību, un ir taču labi, ja visapkārt tik balts, jo nedzīvojam taču Afrikā. Mēs dzīvojam pilsētā, kur skaistais iet kopsolī ar labo, bet visu slikto taču tik neparasti viegli var nogrūst uz kaimiņu, sētnieku vai līdzcilvēku godu. Mēs steidzamies pagūt vēl izdarīt pēdejos pirmssvētku pirkumus, sakopt māju, cept un vārit un caur moderno komunikāciju tehnoloģijām aizfaksēt vai aizsūtīt sms, vai nosūtīt meilu uz e-pastu tiem, no kuriem ceram sagaidīt vēl lielāku iepriecinājumu.

Bet lai cik ari nebūtu tādu, kam svētki ir laiks, kad var tā pamatīgi uzpost māju, izmest ārā visu veco un nederīgo, nopirkt sev labas sajūtas, ieberot sīknaudu kāda skrandaiņa izstieptā rokā, jo apnicis to „mūžīgi” skaitīt, ir cilvēki mums apkārt un nereti mēs paši, kas jūtas, kā visu aizmirsti uz šīs pasaules un nevienam nevajadzīgi. Esi viens, bet neesi vientuļš... Protams, ir jau arī baznīca, kur pasildīties, ja nav vairs citviet kur iet. Bet, ak vai, nespējam mēs koncentrēties uz mācītāja lasīto sprediķi, uz Bībeles vārdiem un krustu, jo tam vienķarši neatliek laika. Kādam es liekos par gana prastu, bet citam, raugi jau pats esmu labāks, – un tā šī nemitīgā salīdzināšanās noved pie laika deficīta, kur atliek tik viena iespēja: „Palikt un pieņemt šo mirkli kā Dieva pasniegto dāvanu mūžibai, vai arī ar nespēju samierināties un izlīgt pašam ar sevi un citiem, aiziet!”

Ir jauki iziet ziedu pielijušā pļavā un veldzēties dzestrajā gaisā, bet ko darīt, ja arā aiz loga ir drēgns un auksts un negribas nekur iet. Aizdedz sveci un ieklausies klusumā, ieraugi brīnumu sevī un apkārt, jo ir taču tik daudz lietu, par ko pateikties! Tu elpo un redzi, vari runāt un pat dziedāt, dzirdēt un sajust, šogad atkal uzsniga pirmais sniegs kā pērn un pie debesīm jau pārādās zvaigznes. Tā vien gribas ieraudzīt to vienīgo, lielo un neatkārtojami skaisto, ko ieskaut ar savu skatu un vēleties, kaut tā uz mūžu būtu tik mana.

Reiz jau cilvēces vēsturē bija ši iespēja ieraudzīt zvaigni un cieši ielūkoties tai acīs, bet tik maz to izmantoja. Tie bija trīs svešzemju valdnieki, kas nolēma iet līdz galam un mēs pazīstam tos kā trīs no austrumu Gudrajiem, bija gani un lopiņi kūtiņā, Marija un viņas vīrs Jāzeps. Nevar redzēt to, ko nevēlies vai nevari ieraudzīt. Nevar sekot tam, ko nepazīsti un kam neuzticies, tam – ko nekad neesi mīlējis un dzirdējis. Pirmie ziemassvētki var atnākt katrā no mums, ja vien uz mirkli aizmirsīsim par vēl nepagatavoto vakara maltīti, draugiem un nedraugiem, kas svešumā, par naidu un netīrību, kas valda visapkārt un cilvēku vienaldzību un sociālo stāvokli. Ja ieejot baznīcā dzirdi aizvien vēl runājam „vai piparkūkas jau izcepi”, bet Tu spēj vien pateikties Dievam par iespēju būt šai namā un palikt mirkli klusumā, tad zini – ka esi atradis savu zvaigzni un savus Ziemassvētkus jau agrāk pirms tie vēl klauvē šovakar pie mūsu sirdīm,bet tici, ka tie katru gadu atnāk no jauna pie ik katra, kas tos patiesi gaida, kā zvaigzne virs Bētlemes kūtiņas... citam kā mirklis siltuma baznīcā, ja nav vairs kurp iet... citam – mīļi pasacīts vārds vai labi padarīts darbs... kādam izlīgšana ar vecākiem un atkalredzēšanās pec atšķirtības... citam jaunu zināšanu iegūšana un to svētīgs pielietojums... un vēl kādam dotā otra iespēja dzīvē pēc brīnumainās izglābšanās pec autokatastrofas. Tici, ceri un iemīli tos!