Kādu pusotru gadu atpakaļ mūsu WC parādījās jauns mājdzīvnieks. Mazā sudrabkrāsas kukaiņa rosību varēja vērot sēžot uz troņa ar nolaistām biksēm. Tumšajā vēsajā tualetē tam neuzbruka ne grīdas tīrīšanas robots, ne abi kaķi. Kad dažas dienas atpakaļ ievēroju viņa neesamību uz mirkli pat saskumu, tik sarasts jau bija tā kopā tur būt. Šodien pa ceļam uz darbu iedomājos, ka vajadzētu tomēr uzmeklēt mikroskopisko līķi un apglabāt to rozmarīna podā. Dzīvība taču nekad beidzas, yo.
Vīrs nesen atklāja kā mēģinājis vannā glābt zirnekli, bet rezultātā tam salauzis vairākas kājas. Nabags esot kaut kā aizklibojis prom. Es ceru, ka zirnekļiem nav pārāk daudz jūtu. |