Sen neko neesmu rakstījusi par mazo spalvaino lopiņu dzīvi. Un ir laiks, jo kaķi- tās ir šēras un laiki, kaķi- tā ir interneta esence, kaķi- tas ir pilnīgi bezjēdzīgi.
Manējie ir dirsas, kas visu laiku izmēģina jaunus veidus, kā no rīta dabūt mūs augšā maksimāli agri, lai viņu bļodas maksimāli pilnas būtu. Labu laiku bija miers- viņi zināja, ka ēst dabū tad, kad ir noskanējis modinātājs, un andelēties jāsāk attiecīgi ap 7 no rīta. Tad viņi atklāja, ka ja sāk taisīt troksni, ēst var dabūt jau agrāk ap 6:00 un ap septiņiem mēģināt kādu apmuļķot un tikt pie otrajām brokastiņām. Lamāšanās, roku vicināšana un brašuļu ieslēgšana virtuvē arī nepalīdz- viņi vienkārši nesaprot kur ir problēma un taisa varen aizskartus purnus. Vienīgās zāles- kādu nedēļu to trokšņošanu plkst 6:00, vai pat agrāk izturēt un ignorēt. Tad atkal uz kādu pusgadu būs miers, varbūt pat ilgāk, ja mēs paši nepalaidīsimies rakstura stingrībā. Lai cik no rīta tas viss riebtos, skats tomēr ir pa rubli: viens kaķis velk pa istabu kaķu pārvadāšanas konteineru, jo tas rada labu skaņu. Otrs ņaud, vai mēģina virināt istabas durvis tā, lai tās saskartos ar stenderi un būtu troksni. Agrāk viņi šādos gadījumos virināja drebēju skapi, līdz mēs uzlikām pretbērnu un kaķu mēbeļu aizsardzības klipšus. Ja istabā būs tējas krūze, kur palikusi karote- wova viva- kustinās to, lai skan, lai rīb vara bungas! Saproti, zinot to, ka kaķis nebūt nav pats gudrākais dzīvnieciņš visā barības ķēdē, tā mērķtiecība, kretīnisms un vēlme panākt savu, raisa zināmu respektu un izbrīnu. |