No vienas puses vienmēr pateikt kā izskatās no manas puses ir taisnīgi un īsta drauga cienīgi,- nu vismaz no standarta novēlējumu lapiņu loģikas. Tomēr jautājums par labumu paliek atklāts. Jo ja cilvēks skaidri nāk pie tevis ar: "pasaki man, ka visa pasaule ir pidari, bet, nē, nē, es tev neprasu norādīt uz savām kļūdām", tad vai bāzties virsū ar savu ķipa patiesību nav ciniski, lieki un ļauni? Ņemot vērā, ka nav jau tā, ka cita individuālā patiesībā būtu nez profesionāļa padoms. Ņemot vērā, to ka lielākā daļa cilvēku labi zina, savu problēmu sakni: proti, savilkt galus kopā un saprast, ka šodienas nediena ir vakardienas, iepriekšējo gadu, sliktu lēmumu rezultāts, vai arī vienkārši nejauša nelaimju virtene, var ikkatrs.
No vēl vienas puses arī šis ir mērīts ar manu mērauklu. Es ļoti labi zinu, kurš iztērē manu algu, es ļoti labi zinu, kas notiek ja vēlu ielec karjeras vilcienā, es zinu kurš vakar apēda 200 gramus siera cepumu un es zinu, ka dzert līdz krīt ir slikti. Vai man kaut ko darīt/nedarīt palīdz, ja citi iebāž ar seju sačurātajā- pietiekami reti, lai to uzskatītu par nejaušību. Aizvien vairāk sliecos domāt, ka viss ko varam citiem piedāvāt ir drauga plecs un praktiska palīdzība, bet "taisnīgais padoms" bieži vien ir tāds apgrūtinājums, ko pieņem dēļ pirmajiem diviem.
Vopšim pieaugušo dzīve ir grūta un tur vairs nekas nav tik viennozīmīgi kā gribētos. |
