Ezītis miglā
Sergejs Kozlovs
Trīsdesmit odiņi izskrēja norā un sāka spēlēt savas pīkstīgās vijoles.
No mākoņiem izlīda mēness un smaidot sāka peldēt pa debesīm.
"Mmm!.." - aiz upes nopūtās govs. Ierējās suns un četrdesmit mēneszaķīšu
aizdrāzās pa taciņu.
No upes pacēlās migla, skumjš balts zirgs tajā iegrima līdz krūtīm, un
tagad likās - miglā peld liela balta pīle un sprauslodama tajā bāž galvu.
Ezīts sēdēja pakalniņā zem priedes un lūkojās uz mēness gaismas
apgaismoto, miglas pielieto paleju.
Bija tik skaisti, ka viņš laiku pa laikam sapurinājās: vai tikai tas nerādās
sapni?
Bet odiņi nenogura spēlēt savas vijoles, mēneszaķi dejoja un suns gaudoja.
"Ja stāstīšu - neticēs!" nodomāja Ezītis, un saka lūkoties vel uzmanīgāk,
lai tādu skaistumu iegaumētu līdz pēdējam sīkumam.
- Re, nokrita zvaigzne, - viņš ievēroja, - un zāle noliecas pa kreisi, no
egles vairs tikai galotne, un tagad tā peld blakus zirgam.
- Interesanti, - domāja Ezītis, - ja zirgs apgulsies, vai viņš miglā
neaizrīsies?"
Un Ezītis saka lēni kāpt leja no pakalniņa, lai nonāktu miglā un redzētu,
kas ir tajā iekšā.
- Re, - teica Ezītis, - neko nevar redzēt. Pat ķepiņu nevar saskatīt.
- Zirgs! - viņš pasauca. Bet zirgs neko neteica.
"Kur gan ir zirgs?" - nodomāja Ezītis. Un devas taisni uz priekšu. Apkārt
bija klusums, tumsa un miklums, tikai augšā vāji blāvoja krēsla.
Ezītis rāpoja ilgi, ilgi un pēkšņi sajuta, ka zemes vairs nav un viņš kaut
kur krīt. Plunk!
"Esmu upē!" - ar šausmām aptvēra Ezītis. Un saka ar ķepām drudžaini
kulties.
Iznirstot joprojām bija tumšs un Ezītis pat nezināja, kur ir krasts. "Lai upe
pati mani nes!" - viņš nolēma, cik vien var dziļi ievilka elpu un ļāva
straumei nest.
Upe čabināja niedres, burbuļoja krāces, un Ezītis juta, ka ir caur cauri
izmircis un tūlīt noslīks.
Pēkšņi kāds pieskārās viņa pakaļķepai.
- Atvainojiet - kāds bez skaņas teica, kas jūs esat un kā šeit nokļuvāt?
- Es esmu Ezītis, - Ezītis arī atbildēja bez skaņas. - Es iekritu upē.
- Tad sēdieties man mugurā, - bez skaņas kāds teica. - Es izvedīšu jūs
krastā.
Ezītis uzsēdās kāda šaurajā un slidenajā mugurā un pēc brīža jau bija krastā.
- Paldies! - viņš skaļi pateica.
- Nav par ko! - kāds, ko Ezītis pat neredzēja, bez skaņas atbildēja un
pazuda viļņos.
"Re, kāds gadījums", nopurinoties domāja Ezītis, "Vai tad kāds ticēs?!" Un
aizsteberēja miglā.



--------------------------------------------------------------------------------

Kā ieēnot klusumu
- Man ļoti patīk apmākušās rudens dienas, - teica Ezītis. - Saulīte blāvi
spīd, un tik miglains, miglains.
- Mierīgs, - teica Lācēns.
- Nuja. It ka viss būtu apstājies un stāv.
- Kur? - jautāja Lācēns.
- Ne, vispār. Stāv un nekustas.
- Kas?
- Nu, ka tu nesaproti?! Nekas.
- Nekas stāv un nekustas?
- Nuja. Nekas nekustas.
- Bet odi? Re ka lido! - Īī! - Īī! - Un Lācēns savicināja ķepas, rādot, kā
lido ods.
- Odi tikai vēl vairāk, - te Ezītis apklusa, lai atrastu vārdu, - ieēno
nekustīgumu, - viņš beidzot pateica.
Lācēns apsēdās:
- Kā to saprast?
Viņi gulēja zālītē augstajā upes krastā un sildījās
blāvajā rudens saulītē. Aiz upes, liesmojot apsēm, tumšoja mežs.
- Re, paskaties! - Ezītis piecēlās uz saka skriet. - Redzi?
- Ko?
- Cik mežs ir nekustīgs.
- Nē, - teica Lācēns. - Es redzu, kā tu skrien.
- Skaties nevis uz mani, bet mežu! - un Ezītis saka skriet atkal. - Nu?
- Tātad man nevajag uz tevi skatīties?
- Neskaties.
- Labi, - teica Lācēns un aizgriezās.
- Bet kāpēc tu pavisam aizgriezies?
- Pats taču teici, lai uz tevi neskatos.
- Nē, tu skaties, tika uz mani un mežu vienlaicīgi, saprati? Es skrienu,
bet viņš stāvēs. Es ieēnošu viņa nekustīgumu.
- Labi, - teica Lācēns. - Pamēģināsim. - Un saka cieti lūkoties uz Ezīti.
- Skrien!
Ezītis saka skriet.
- Ātrāk! - teica Lācēns. Ezītis saka skriet vēl ātrāk.
- Stāt! - iesaucās Lācēns. - Saksim no gala.
- Kāpēc?
- Es nekādi nevaru paskatīties uz tevi un mežu vienlaicīgi: tu tik jocīgi
skrien, Ezīt!
- Bet tu skaties uz mani un uz mežu, saproti? Es - skrienu, mežs - stāv. Es
izēnoju viņa nekustīgumu.
- Bet vai tu nevari skriet lieliem soļiem?
- Kāpēc?
- Pamēģini.
- Vai es kāds ķengurs?
- Nu ne, bet tu tā ar kājelēm, kājelēm Un es nevaru atrauties.
- Nav svarīgi, kā es skrienu, saprati? Svarīgi ir tas, ka es skrienu, bet
viņš - stāv.
- Labi, - teica Lācēns. - Skrien!
Ezītis atkal saka skriet.
- Nu?
- Ar tik sīkiem solīšiem neizēnosi, - teica Lācēns. - Te vajag lēkšot. Lūk
tā!
Un viņš palēcās kā īsts ķengurs.
- Stājies! - iesaucas Ezītis. - Paklau!
Lācēns sastinga.
- Dzirdi, cik kluss?
- Dzirdu.
- Bet ja es iekliegšos, tad ar kliedzienu izēnošu klusumu.
- Ā - ā - ā - - ! - iekliedzas Lācēns.
- Tagad saprati?
- Jā! Jākliedz un jāmet kūleni! Ā - ā - ā --! - no jauna ieaurojās Lācēns un
apmeta kūleni.
- Nē! - sauca Ezītis. - Jāskrien un jālec. Tā! - Un sāka lēkt pa pļaviņu.
- Nē! - sauca Lācēns. - Jāskrien, jākrīt, jālec un jālido.
- Kā tas ir? - Ezītis apstājās.
- Lūk tā! - Un Lācēns metas lejā pa krasta krauju.
- Es ar! - iesaucas Ezītis un noripoja pa krauju pakal Lācēnam.
- La - la - la! - ieaurojās Lācēns, rāpjoties augšā.
- U -lu - lu! - kā putns ietreļļojās Ezītis.
- Ai - ai - ai! - pilnā rīklē iekliedzās Lācēns un nolēca atkal no kraujas.
Tā līdz pašam vakaram viņi skraidīja, lēkāja, metās no kraujas un klaigāja
pilnā kaklā, ieēnojot rudenīgā meža nekustīgumu un klusumu.