neesmu karstuma fans, vasarā man pietiek ar 24C. vairāk jau ir par daudz.
bet tas, kas šobrīd notiek ārā ir par traku.
Salst!

vairs neticu gaismai tuneļa galā. tik vien kā optisks māns.

vai dzīvot tā, kā pareizāk. vai tā, kā gribās?
vai lauzt sevi? vai atkāpšanās šobrīd būt vienkārši vieglākais ceļš?
un vai ir vērts likt visu uz vienu kārti?

nepabeigtības sajūta

cenšos ignorēt nekārtību mājās. tas varētu būt vieglāk (un veselīgāk), nekā ignorēt muguras sāpes un nespēju pakustēties.

kāpēc neēst mammas vārīto "oranžo" zupu (ķirbju biezzupu, ko par garšīgu atzina pat ķirbjneēdāji) - mums bērnudārzā tādu netaisa!

mierinājumam - manis vārītā putra gan esot gardāka par bērnudārza putru :D

Puiks sēž pie loga, skatās, kā sētnieks tīra pagalma zaļo zonu un saka:
"Kad izaugšu liels, es iemācīšu cilvēkiem nemest zemē atkritumus!"

var jau būt, ka ārā smaržo pēc slapjas suņa vilnas, bet pumpuri aiz loga...goda vārds, tie paliek zaļāki un lielāki ik minūti!

kad pāriet nežēlīgas fiziskas sāpes un ir atgūta spēja kustēties, dzīve liekas daudz košāka un cerīgāka.

spīd saule un vienlaicīgi snieg sniegs.

mani šodien samulsināja.
nu ja, pavasaris sācies.
iesmeju pat i par sevi

šī pavasara pirmais tauriņš - naktstauriņš...

risināt sevi. kā rēbusu. kā bērnu mīklu.
ārā var noticēt, ka pavasaris būs.

pagaidām krāju pieredzi staigājot pa darba pārrunām un atteikumus.
nu neko.
turpinām krāt.

divi galvenie iemesli, kāpēc šobrīd ļoti gaidu ziemas beigšanos - elektrizējušies mati un sausa āda.

puskaraļvalsti un princesi Zeltīti par sievu, par iespēju uz kādu nedēļu tikt prom no visa. man vajag brīvdienas.

lūk tā ir, ka nakts vidū raksta un nepārbauda, ko. īstais patīk

kurš, pie velna, ir iestāstījis pensionārtantēm (un onkuļiem), ka "palīdzēt" mierināt (kušināt, kaunināt, draudēt) svešu, raudošu, niķīgu mazuli uz ielas, poliklīnikā utml., ir tiešām noderīgi un vajadzīgi?!

pirms pusnakts sāku rakstīt diezgan nomācošu pēdējo četru gadu rezumē. tagad, pēc salūta un šampja to izdzēsu. un laimītēs es izlēju uzvaras dievieti Nīki vai Napaleonu. Laikam cīņām (gan jau, ka iekšējām vairāk kā ārējām) bagāts gads. un arī ar uzvarām svētīts. bet, par rezumē. paši lielāki mani pēdējo gadu plusi ir mani puikas. jaunākais šovakar aizmiga man uz rokām, piespiest klāt (jo baidās no salūta), apkārt dunot jaungada salūtam. vecākais pēc pusnakts kreņķējās, ka tieša tagad un tulīt nevar tikt uz veikalu, lai apskatītu ugunsdzēsēju auto. viņi taču ir foršiiiii! un salūts šovakar bija labs. arī laterniņas. kkur Latvijas debesīs aizlidoja arī mūsējā. un puiks visiem pēc kārtas vēlēja Laimīgu Jauno Gadu!

baiss "neko negribu, neko nevajag" piemeties. kā lai no tāda tiek vaļā?!