Grāmatadienas - citādāks 1. septembris

Akmeņaina pludmale un vējā trakojoša jūra. Tālumā var redzēt, kā līst lietus. Mēs pastaigājamies, es bērnišķīgā priekā lasu akmentiņus, nemanot, kā Viņš kkur aizsteidzas man pa priekšu. Negaidīti tieku satverta aiz rokas, obligāti jāskatās sejā Viņam, mani kkur ved. Pie kāda akmens pašā jūras krastā apstājamies. Veikli noliecu galvu un uz īsu brīdi pazib uz akmens noliktais gredzens. Jūtu, kā kāpj asaras. Viņš jau ir nometies uz ceļa.
Jautājums: "Vai Tu ņemsi mani, tādu maziņu, par vīru??"
Atbilde, pārtraucot jautājumu: "Jāā!!!"
Asaru plūdi. Esmu emocionāla, ziniet.


Un pirms tam mēs tik mierīgi ēdām savas pankūkas, es ievārijuma, Viņš -gaļas.
:)