kuru es mānu, pasaule jau sen ir pārdevusies izskata skaistajiem etaloniem. Galvenais ir kā tu izskaties un cik daudz večus ar savu skaistumu vari nogāzt no kājām. Vienkārši esmu cilvēks, kas nekad nav atbildis skaistuma etaloniem un tas tomēr nospiež, ļoti daudzas reizes, kad 60 kilogramīgas caces sāk runāt pat to cik viņas ir resnas. Tad ko viņas domā par mani? Vienīgais ko gribu lūgt, jo es domāju, tikai to es varu atļauties prasīt, lai ar mani nerunā par to cik katra ir nometusi/uzēdusi gramus un cik neglīta viņa sev liekas. Jo īstenībā visi man apkārt esošie cilvēki ir skaisti, savā ziņā skaisti, savās `iekšās`.Tāpēc es nesaprotu, kāpēc ir jābūt tai mūždienīgajai sevis nonicināšanai, kura dod man pamatus domāt, ka es esmu vēl nožēlojamājā situācijā. Atbilde ir pavisam vienkārša - viņi grib, lai saka, ka īstenībā tā nemaz nav un atkārto to daudzas reizes, tādā veidā ceļot savu patmīlību. Bet cik gan man reti kāds ir teicis, ka es esmu skaista.Un kaut kur dziļi sevī es neesmu vēl pazaudējusi ticību, ka tāda esmu, savā ziņā.
Tu nevari reizēm tikai dot, ja reizēm arī nesaņem.