pēdējā laikā manā dzīvē ir iestājies ''nekas dižs'' periods.
pastāvu, izbaudu pastāvēšanu, nekā nedarīšanā.
izlasītas divas grāmatas, kas ir sasniegums. izlasītas ar baudu. ''Dharmas blandoņas'' un ''Omartija kundze''
pilnīgi pretstati. Ja viena apdzejo skaisto dabas un visas pasaules skaistumu tukšumu, dzīves baudīšanu bez sabiedrības uzliktajiem rāmjiem,tad otra parāda augstākās sabiedrības Kalifornijas latviešu vajadzīgo dzīves rūdījumu. es nezinu kurā grāmatā es izvēlētos dzīvoties.
velk abās.
panīkums pa darba atrašanu nav pārgājis, tas tikai tiek nobīdīts uz vēlēku.tagad ir priekšā nometne un viss kaut as cits jauks, kāpēc gan būtu jāpiemēslo galva ar lietām, kas tikai sagruzī.tas jādara tikai tā pa ceļam ejot. nevis diena jānosēž kko meklējot un saprotot, ka nevienam fucking vēsturnieks nav vajadžigs.
vot ar šo rindkopu beidzu iegruzīt sevi.
jā, mazliet pofigistiskāks noskaņojums attiecībā pret cilvēkiem, tādā ziņā, lai tak viņi vārās paši savos šudos, ja negrib lai viņiem palīdz.
daudz augļu un daudz kas ēdams laduskapī.tēvs iepirkās man nezinot, kamēr es darīju to pašu.