tas ka man kājas salst vēl varētu būt nrkas, tas ka esmu bišķi apslimusi, tas gan ir debīli.
dienas rit un aizrit, es guļu un neko nedaru, gaidu kkādu sasodīto minūti vai dienu, ka sapratīšu - jābeidz gurķoties un pošos.
un vēl apsēju ap roku rozā lentīti, tas tāpēc lai atcerētos, ka jāmīl tos, kurus nevar ciest.
es gribētu visu darīt ar jēgu, bet labāku dziļāku un izskaidrojamāku.
laikam man vajag kādu redzamu jauno sākumu, kādu pompozu priekšnesumu, kaS mani ievestu nākamajā levelī, jo pašlaik sajūtas un saprašanas nav.
nav jau tā ka man būtu depresija, bet ir tāda vienaldzīguma, nekā aizraujoša garstāvokļa esamība.
un kāpēc manā mutē ir smiltis?