nu nemāku es izturēties pret vīriešiem, nu bāc un flirtēt arī nesanāk, liekas līdz galam nespēju kko sevī pārkāpt - visrdīzāk domu, ka tiešām viņam varu patikt un no sajūtas ka nekā taču nav. kā ieskrien prātā doma, vai maz es viņam patīku? tā viss jau sen ir beidzies, vēl nesākoties.
vienreiz lekcijā ilgi ar Cālīti diskutējām par jēdziena "morāle" jēgu, jo kā jau zini, tad par tās standartiem, lielā mērā, ir atbildīgi mūsu vecāki, (sabiedrība?) kuri ir mūs izaudzinājuši. Tomēr ir principi ko Visvarenais, JHVH, Dievs, sauc viņu kā gribi, ir ielicis mūsos, un tie visai cilvēcei ir kopīgi, neatkarīgi no sabiedrības kurā veģetējam. Protams ir vel viena mēraukla... var sev uzdot jautājumu: "kā rīkotos Jēzus?" Diemžēl, šis ceļš ir slidens, ņemsim par piemēru Sašu Ļedjajevu...
tā ir redzama, jūtama, saprotama?
noteikta, nenoteikta?
svarīga, nesvarīga?