neticami ātri apskrēja laiks, pat ātrāk it kā galerts sacietētu, ja sacietēts leito uz terminu galerts.
izkāpdams no tramvaja kurā bija novērojis daudz dīvainīšu un ambāļu atklāja, ka pats šķobīdams seju bija viss dīvainākais no viņiem visiem. Viens ir skatīties atspulgā un redzēt sevi, otrs ir skatīties arā nakts gaismās, bet trešais vērot citus, citu attieksmi pret notiekošo un domāt viņu domas, nevis savas.
reizēm šī spēle viņam likās pārāk aizraujoša un tā viņš varētu dzīvot, šķita mūžīgi - domājot citus, domājot citu varoņdarbus, precīzāk lielāko dienas notikumu. sevi atstājot nomaļus, bet tai pat laikā šī ``no vērošana`` kļūtu par viņa paša lielāko un varenāko darba dienas veikumu.
Taču jatgriežās pie mirkļa, kur viņš izkāpa arā no tramvaja, liekas lomas mainās- tagad viņu kāds var novērot, kas skatās caur logiem, tēlojumam ir jāpaspilgtinās, viņam jākļūst vēl dīvainākam. aizraujoša pastaiga, sevi iecelt aktiera kārtā un izspēlēt etīdes, ko prāts uzbur. šausmeni. pakaļdzīšanos- iedzinēja lomā vai bēdzēja ādā. romatisko pilsētas nakts izjušanu. tēlot kādu gidu, kas angļu mēlē stāsta svarīgākos vēstures apkaimes notikumus.

cilvēks acīmredzami tā var aiziet pa pieskari. taču varbūt tā ir vienīgā brīvība, kur viņš nevis tēlo priekš citiem, bet priekš sevis, lai sev ir intresanti, lai sava dzīve beidzot likots filmas cienīga.

un tad, un tad viņš bieži domāja par mājīgāko kafeinīcu kur pārdotu tējas, tikko uzvārītas, savāktas- jo nesen citā siltumtelpā izaudzētas, jā un tur klāt cukura vietā dotu medu.
bet vistraģiskākais ir tas, ka šie brīnumi kādā mirklī apstājas, jo tu sajūties viens, bez domubiedra. bet vai tad kāds šādas domas saprastu, gribētu arī tās izdzīvot?
laikam gan tieši šīs domas bija tās, kas viņu veiksmīgi aizvadīja prom no ikdienas raizēm, tādas pašuzburtās pastaigas, tad bija un tad varēja aizmirst sāpes par vientulību, nesaprašanu, savu nepiemīlīgo izskatu, radinieku runātajām blēņām, pazaudētajām dzīvēm, pasaules samaitātību un vis beidzot aizmirst par pasaules sāpi savās etīdēs to izspēlējot līdz galam.
taču šis džeks nebija Hrušķovs, kur nu vēl Brežņevs. tās bija tāds kurš gribēja pasaulei izkliegt savu sāpi un tad varbūt arī pasaules sāpi kopā.


Vēl viņš darīja viss visādas dīvainas lietas.bet principā to varētu nosaukt par pārāk lielu TV ietekmi uz psihi - ikreiz kad mājās tika gatavotas vakariņas un ja mājas iedzīvotāji nebija vēl mājās :) viņš ņēma un skaļi runāja pie sevi, pietēlodams ediena šovu. tad kad viņš izgāja dārzā uzsmēķēt, atcerējas atkal kādu filmu, bet to mēģināja izdzīvot ar savām izjūtām. principā romantiķis.
lielākais sapnis viņam bija atstāt ko paliekošu, lai cilvēkiem prieks. bet to tik ātri viņš nespēja izdomāt, jo viss šķita tik banāls vai kādreiz jau pateikts,izdarīts.
ja būtu viņam gribēšana tieši tādu sludinājumu viņš ieliktu: `` pērku idejas par to, ko kāds cilvēks varētu atstāt paliekošu, lai cilvēkiem prieks`` un te nu varētu izdomāt ļoti intresantas un pliekanas atbildes, par kuru arī varētu būt vērts pasmieties.
-Kad man būs mašīna!!! viņš bieži domāja, viņš vispār domāja, pa gabaliem - kad man tas būs, tad....tad viņš teicās, ka dzīve sāksies tā pa īstam, taču aizmirsa, ka gadi tikšt arī gaidīšanas mirklī.
un vispār man šis cilvēks patīk visvairāk, tad, kad viņš spēlē tās etīdes, vēro cilvēkus, domā gaišas domas par to kā palīdzēt citiem.bet vis pārējais gan ir nelietojams. un tas būtu tas, kas viņam būtu jaīzdara - jāizmaina sevi, lai sev patiktu un cilvēkiem patiktu un atstātu ko paliekošu- smaidu sirdī.





pauzīte un tālāk lasāmais, man nesen izlasītais.


Slava Tev, kas sauci mani dzīvībā,
slava Tev, kas man atklāji Visuma skaistumu,
slava Tev, kas caur debesīm un zemi
atvēri man mūžīgo gudrības grāmatu
šīs pārejošās pasaules klēpī,
slava Tev par apslēptajām
un atklātajām žēlastībām,
slava Tev par ikvienu nopūtu,
ko izelpo manas skumjas,
slava Tev par ikvienu soli manā dzīvē
un par ikvienu prieka brīdi —
slava Tev, Dievs, mūžīgi!

Slava Tev, kas izcel no zemes dzīlēm
krāsu, garšu un smaržu bagātības,
slava Tev par dabas brīnišķo skaistumu,
slava Tev par Tavas gudrības dziļumu,
kas atspīd pasaulē,
slava Tev, kas iededzi mūsu priekšā
mūžīgās dzīves spožo uguni,
slava Tev par cerību uz skaisto,
kas pilnīgs, nepārejošs un neaptraipīts, —
slava Tev, Dievs, mūžīgi!

Slava Tev vakara rāmajā stundā,
slava Tev, kas liec valdīt pār pasauli dziļam mieram,
slava Tev par solījumu mūs modināt priekam
dienā bez rieta —
slava Tev, Dievs, mūžīgi!
(copy / paste variants)