neticēsit, bet lēnām iemīlos centrāltirgū.
gribu iepazīt viņu subkultūru.baida tikai baigās vīriešu sejas, kas stāv un blenž, aizdomīgi, bet pretī rādu, apmierinātu drošu sejas izteiksmi.
pēdējās nedēļas laikā esmu tur bijusi jau 2reiz. un skatīties uz sakņu paviljona gleznām, sajust smaržu dārzeņu mijamies ar skābēu gurķīšu, onka saka, ka riktīgie sālītie gurķi no mucas, tāds onka, kas no pasakas iznācis ar sirmu bārdu un savām paštaisītajām mārrutkiem.
ieskatos tantiņas somā, tur 1,5l piena plasmasa limonādes pudelē, un vēl visādi pigori, kas drošvien ir pirkti smalki izmeklēti pa lētāko cenu, taj pašā laikā ar vērīgu apdomu par kvalitāti.
šodien iedeva atlaidi medum, bet kaulēties es vēl nemāku, nezinu vai kādreiz to iemācīšos.
vienreiz nosauca par :``moja sladkaja`` un pārdeva ķiplokus marinētus pa 1.20ls 3gavliņas- vo uzķēros uz labiem vārdiem, un arī pirkums man negaršoja, bet manta nebija zemē metama, tēvs ar māti nopriecājās.
tad laipna pārdevēja kurai diez vaj maksā kaut pat maz liet nedaudz naudas spēj saglabāt to laipnību večiņai kura pārjautā 100 reizes, kas un kā, bet jā, laipnība atmaksājās-beigās nopērk.
pie vienas letes gara ,gara rinda, esmu ziņkārīga, bet ne tik ļoti, lai izošņātu - kāpēc.(bet pārdeva lauku piena produktus)
tik vienmēr piesargāju mugursomu un uzmanos no cilvēkiem aizmugurē- iedzimts vai ieaudzināts instinkts.
bet pirms tirgus ejot pa ielu pretī nākošais vīrietis redzēdams manu trīs kārš aptīto šalli ap kaklu, teica :`` Tik nenožņaudzies!``
un šīsdienas saules gaisma to visu ir pārvērtusi manā pasakā.
šeit- galvenais- vārds - manā.
beidzot mani ir kas mans.