jā jā, es arī pavadu daudz domājot par bijušo un iztēlojoties to kas vēl tikai varētu būt.
šķiet nepareizi, bet apstāšanās nav.
kāds man teica:``tātad tu vēl neesi pietiekami izmisusi, lai ko mainītu!``
tas attiecas uz visām jomām.
un tad paliek skumji, jo liekas tie izmisumi, kas ir bijuši ir spēcīgi, riktīgi un īsti, bet tik un tā pēc tiem tu iebrauc atpakaļ vecajās sliedēs, tas liekas negodīgi.
varbūt nekad tā arī nav uzmodinātas spējas, kuras sauc par savas dzīves veidošanu, bet varbūt visa dzīve paiet meklējot šīs spējas un tikai tās apjaušot un tad šī ``dzīšanās`` ir tava dzīve, kuru izgaismo Dievs, nevis, ka Viņš ir dzīves centrā.un tikai dēļ tās gaismas varu būt pateicīga, jo ir man bijuši dzīvē skaisti un īsteni mirkļi.
dzīves centru veidoju es pati,kā nu es to māku un saprotu, kā es gribu, apzinādāmās robežas.
shēma un uzdevums ir skaidrs, tagad tikai jāmēģina piepildīt, kas liekas misija neiespējamā.
un reizēm var pasāpēt acis no raudāšanas un reizēm no tā, ka pa daudz smej
palikt uzticīgai cerībai, jo tā ir drosmīgākā lieta, kas man ir.
cerība nes sevī turpinājumu
applausi stāstiem.