acīs smagums, sirdī tā pat.
bet vienīgais ko spēju apstāties un apstāties arī savās domās.
reizēm liekas, ka nekas nemaz nav noticis
bet laikam ir, un es nevaru teikt turpinam- jo viss taču ir labi, šitais te vairs nestrādā...
šo dienu laikā ir pierasts caururbjošs nekur neredzišs un nevedoššs skatiens manās acīs
nemāku es teikt atbildi, kur vēl to izdzīvot!