tagad esmu mazliet saļimusi, atklāsmes šoks pārņēmis...
un pagaidām gribu tur palikt
``drīz celšos, bet ļaujiet man paraudāt....``
kaut kas uz to pusi(riebiigaa sevis egoistiskaa zheeloshana)

"Vai paraudāšana pirms celšanās, ja pēc piecelšanās tiek viss sliktais aizmirsts un parastā dzīve atkal sākta, kaut ko dod? "
nekad neesmu mēģinājis pats atbildēt uz šo jautājumu ;)

liekas ka nedod neko gan!
cilvēkam patīk vienkārši atrasties cietēja lomā!:)

Tev taisnība - mērenās devās šī sajūta ir laba - bet, kad ir par daudz, tad gan ir briesmīgi - tipa - slīkt Daugavā: "Bet es taču tika kājas pamērcēt gribēju"