(no subject)
Feb. 4th, 2022 | 01:33 pm
jau vairāk kā nedēļa kopš holy motors camp pārvietojies uz ziemeļiem. Pakošanās bija episka, jo bija jāizdabū ārā no meža iedzīve 2 mēnešiem sev un pieciem suņiem. Kā arī paši pieci suņi. Arī brauciens bija episks un satraucošs. Kad beidzot tikām uz prāmja, izdzērām pa alum un parubījāmies MTV oo's un viļņu ieaijāti tripīgā miegā. Nākamajā rītā izturējām suņu čekapu, jo zviedri pret dzīvniekiem izturas nopietni, kas ir labi. Ne tā kā Serbijā, kur robežsargs paskatījās uz Nesiju, noteica O, doberman! un pamāja, lai pazūdam.
Sekoja diena ceļā, un jau vēlu vakarā saņēmām ziņu, ka naktsmītnē, iespējams, priekšā ir kovids. Kovids ne kovids, ārā nakts un ziemeļi, braucām vien tālāk. Pavadījām 2 naktis pie burvīgās Vulfas kundzes kā siltā, pūkainā austiņā. Tad vēl viena diena ceļā, pamazām zviedriskos nosaukumus nomainīja sāmu - Arvidsjaur, Arjeplog, Jokkmokk un visbeidzot mūsu Kvikkjokk.
Piebraucot pie namiņa, sapratām, ka nāksies rakt gan parkingu, gan eju līdz durvīm. Šķita, ka raksimies ilgi, jo sniegs dziļš un diezgan ledains, bet nebija tik traki. Namiņa iekšiņa izrādījās drūmīga - auksta un piebāzta ar krāmiem. Turpmākās dažas dienas pavadījām šķirojot un mēžot namiņa saimnieka netīro pagātni, ko viņš pats sauc par sad situation. Bija diezgan neomulīgi cilāt situācijas rekvizītus, bet arī prieks atbrīvot no kultūrslāņa namiņu, kas izrādījās pavisam mīlīgs un foršs.
Vienā brīdī D. parādījās simptomi, un tad noderēja namiņa dzīlēs atrastā pudele ar uzrakstu Beaver's elixir. Made in Latvia :) (ar visu iešķībo smaidiņu) Tas izrādījās pavisam īsts un autentiski smirdīgs bebra dziedzeru uzlējums. D. teica, ka viņam palīdz. Man simptomi tā arī nesākās, un par laimi nenācās pagaršot burvju dziru.
Kad jau bijām gandrīz visu sakārtojuši, uzrakstīja namiņa saimnieks, kuram bija radies jautājums. What's your name, viņš gribēja uzzināt. My name is Ario. Nedaudz nobrīnījāmies, jo lai gan neesam tikušies, tomēr regulāra sarakste notiek jau gandrīz gadu, un galu galā, viņš mūs ir ielaidis dzīvot savā namiņā.
To be continued.
Sekoja diena ceļā, un jau vēlu vakarā saņēmām ziņu, ka naktsmītnē, iespējams, priekšā ir kovids. Kovids ne kovids, ārā nakts un ziemeļi, braucām vien tālāk. Pavadījām 2 naktis pie burvīgās Vulfas kundzes kā siltā, pūkainā austiņā. Tad vēl viena diena ceļā, pamazām zviedriskos nosaukumus nomainīja sāmu - Arvidsjaur, Arjeplog, Jokkmokk un visbeidzot mūsu Kvikkjokk.
Piebraucot pie namiņa, sapratām, ka nāksies rakt gan parkingu, gan eju līdz durvīm. Šķita, ka raksimies ilgi, jo sniegs dziļš un diezgan ledains, bet nebija tik traki. Namiņa iekšiņa izrādījās drūmīga - auksta un piebāzta ar krāmiem. Turpmākās dažas dienas pavadījām šķirojot un mēžot namiņa saimnieka netīro pagātni, ko viņš pats sauc par sad situation. Bija diezgan neomulīgi cilāt situācijas rekvizītus, bet arī prieks atbrīvot no kultūrslāņa namiņu, kas izrādījās pavisam mīlīgs un foršs.
Vienā brīdī D. parādījās simptomi, un tad noderēja namiņa dzīlēs atrastā pudele ar uzrakstu Beaver's elixir. Made in Latvia :) (ar visu iešķībo smaidiņu) Tas izrādījās pavisam īsts un autentiski smirdīgs bebra dziedzeru uzlējums. D. teica, ka viņam palīdz. Man simptomi tā arī nesākās, un par laimi nenācās pagaršot burvju dziru.
Kad jau bijām gandrīz visu sakārtojuši, uzrakstīja namiņa saimnieks, kuram bija radies jautājums. What's your name, viņš gribēja uzzināt. My name is Ario. Nedaudz nobrīnījāmies, jo lai gan neesam tikušies, tomēr regulāra sarakste notiek jau gandrīz gadu, un galu galā, viņš mūs ir ielaidis dzīvot savā namiņā.
To be continued.