(no subject)
Oct. 8th, 2017 | 03:04 pm
Man ļoti patika vīkends vectēva dzimtenē Baltkrievijā. Un vēl vairāk patika atgriezties Eiropas Savienībā. Kad pēc daudzstundīgas nīkšanas uz robežas beidzot iebrauc Dpils rajonā, jūties kā izlauzies brīvībā. Jau turpceļā uz robežas tev ierāda, kādi te būs noteikumi – lai dabūtu migrācijas kartočkas, ir jāaizpilda veidlapu veidlapas, jāraksta iesniegums (krieviski un kirilicā) un pēc tam tas viss jāpilda vēlreiz, šoreiz bez kļūdām, jo strīpot nedrīkst, un detalizēti paskaidrojot savas attiecības ar līdzbraucējiem, ceļojuma mērķi un bagāžu, norādot tās šķirni, kažoka krāsu, svaru, gab. un cenu. Pēc tam gaidi, bažījies un mēģini noķert bezmaksas EU internetu.
A kak vi dumaļi, kuda vi prijehaļi? Eto Belarusj! nosmīn viesnīcas administratore, redzot manu izmisušo seju, kad saprotu, ka arī iečekojoties viesnīcā neiztiks bez veidlapu pildīšanas. Tā pati administratore nākamā dienā dabū pa galvu no nākamās administratores par to, ka nav iedevusi viesiem vēl citu svarīgu veidlapu, kura ļoti vajadzīga tūrisma speciālistam un tas tagad nevarēs darīt savu darbu.
Viesnīca atradās tādā pašā padomju daudzstāvenē kā visas citas Logoiskas mājas. Uz ēku sienām uzraksti - Pīpēšana gultā nogalina! Rajona avīze – mūsu lepnums! Uzvarai – 75! Kulinārijas vitrīnā belaši, elļā cepti kāpostu pīrāgi, bezē groziņi kā bērnībā, tikai trīsstāvīgi un rozā. Patīkami sirreāla sajūta kopā ar atvieglojumu, ka pie mums ir daudz vairāk ērtību un brīvības, un cilvēks nav tikai problēma.
Taču skatoties pāri režīma izpausmēm, Baltkrievija man likās ļoti skaista, tāda vēl latgalīgāka Latgale. Tagad gribas izlasīt Jana Borščevska grāmatu "Šļahtičs Zavaļņa jeb Baltkrievija fantastiskos nostāstos” un aizbraukt vēlreiz un noskaidrot, kas tur par brinumainām radībām dzīvo Neščerdo ezerā – esot līdzīgas daudzgalvainām čūskām vai pūķiem, saucot par cmokiem un kādreiz esot mitinājušās panu muižās.
( Izskatījās tā )
A kak vi dumaļi, kuda vi prijehaļi? Eto Belarusj! nosmīn viesnīcas administratore, redzot manu izmisušo seju, kad saprotu, ka arī iečekojoties viesnīcā neiztiks bez veidlapu pildīšanas. Tā pati administratore nākamā dienā dabū pa galvu no nākamās administratores par to, ka nav iedevusi viesiem vēl citu svarīgu veidlapu, kura ļoti vajadzīga tūrisma speciālistam un tas tagad nevarēs darīt savu darbu.
Viesnīca atradās tādā pašā padomju daudzstāvenē kā visas citas Logoiskas mājas. Uz ēku sienām uzraksti - Pīpēšana gultā nogalina! Rajona avīze – mūsu lepnums! Uzvarai – 75! Kulinārijas vitrīnā belaši, elļā cepti kāpostu pīrāgi, bezē groziņi kā bērnībā, tikai trīsstāvīgi un rozā. Patīkami sirreāla sajūta kopā ar atvieglojumu, ka pie mums ir daudz vairāk ērtību un brīvības, un cilvēks nav tikai problēma.
Taču skatoties pāri režīma izpausmēm, Baltkrievija man likās ļoti skaista, tāda vēl latgalīgāka Latgale. Tagad gribas izlasīt Jana Borščevska grāmatu "Šļahtičs Zavaļņa jeb Baltkrievija fantastiskos nostāstos” un aizbraukt vēlreiz un noskaidrot, kas tur par brinumainām radībām dzīvo Neščerdo ezerā – esot līdzīgas daudzgalvainām čūskām vai pūķiem, saucot par cmokiem un kādreiz esot mitinājušās panu muižās.
( Izskatījās tā )