atbraucām no laukiem tikko
Nov. 21st, 2011 | 10:58 pm
mašīnu atstāj pie pēdējās kaimiņmājas, tad iet iekšā mežā, pa slapju izdangātu ceļu tik uz priekšu, līdz nonāk līdz izcirtumam. Jāpaiet vēl kāds gabals, tad jānogriežas pa kreisi uz lejupvedošu un diezgan stāvu taku. Tagad jākļūst ļoti uzmanīgam. Jānokāpj līdz upītei un gudriem, ieslīpiem solīšiem jātiek tai pāri pa slideniem baļķēniem. Var atviegloti uzelpot, bet tas vēl nav viss. Kādu brīdi jābrien pa izcirtumu, vēl viena upe (un slideno baļķēnu tilts!), meža taka un tad jau esi klāt Lauziņās. Un kad tāds ceļš ir noiets nakts tumsā vien zvaigžņu gaismā, pēc tam gaismā tas vairs nešķiet tik neiespējams.
Šoreiz negājām uz Mednieku torni, toties D. man parādīja Saknes. Es biju iegājusi Totoro mežā un tur ieraudzīju izgāzta koka sakni kā no Ghibli multenes - tai bija nikna japāņu vienača-veča seja un grābiena pacelta sūnaina ķepa. Bet D. teica, ka tas nekas nav un aizveda uz izcirtumu parādīt Īstās Saknes. Mednieku tornis ir vecs un zvārstīgs, taču no augstuma es nebaidos. Bet izrādījās, ka slīkšņas un tajās ietupuši milzīgi sakņaiņi mani var sabaidīt diezgan nopietni. Vienbrīd aizbridu netur un viena slīkšņa mani sagrāba aiz potītes. Tomēr saņēmos un uzlīdu lielākajai saknei uz paša skausta, un tad sapratu, ka bailes ir irracionālas. Nekā jau tāda nav, tikai izgāzti koki, slideni bet citādi nekaitīgi baļķi, upīte un dūksnainums, un es vienkārši bērnībā esmu pārlasījusies Herbi ar lielo cepuri. Tomēr biju priecīga, kad tiku no turienes prom.
Nogurusi no glūnīgajām slīkšņām, uzkāpu uzkalniņā un ieraudzīju egli, tieši tādu zem kādas vienmēr esmu gribējusi pasēdēt. Jutos diezgan muļķīgi, tomēr palīdu zem tās un brīdi pabiju sausajā skujainajā drošībā. Skats sēžot zem egles ir šitāds:
( vēlcitas )
Šoreiz negājām uz Mednieku torni, toties D. man parādīja Saknes. Es biju iegājusi Totoro mežā un tur ieraudzīju izgāzta koka sakni kā no Ghibli multenes - tai bija nikna japāņu vienača-veča seja un grābiena pacelta sūnaina ķepa. Bet D. teica, ka tas nekas nav un aizveda uz izcirtumu parādīt Īstās Saknes. Mednieku tornis ir vecs un zvārstīgs, taču no augstuma es nebaidos. Bet izrādījās, ka slīkšņas un tajās ietupuši milzīgi sakņaiņi mani var sabaidīt diezgan nopietni. Vienbrīd aizbridu netur un viena slīkšņa mani sagrāba aiz potītes. Tomēr saņēmos un uzlīdu lielākajai saknei uz paša skausta, un tad sapratu, ka bailes ir irracionālas. Nekā jau tāda nav, tikai izgāzti koki, slideni bet citādi nekaitīgi baļķi, upīte un dūksnainums, un es vienkārši bērnībā esmu pārlasījusies Herbi ar lielo cepuri. Tomēr biju priecīga, kad tiku no turienes prom.
Nogurusi no glūnīgajām slīkšņām, uzkāpu uzkalniņā un ieraudzīju egli, tieši tādu zem kādas vienmēr esmu gribējusi pasēdēt. Jutos diezgan muļķīgi, tomēr palīdu zem tās un brīdi pabiju sausajā skujainajā drošībā. Skats sēžot zem egles ir šitāds:
( vēlcitas )