Franc-tastiskie notikumi Gaskoņas kadetos
Apr. 30th, 2011 | 02:16 pm
Sāku domāt, ka man jāmaina darbs un jāiet strādāt Gaskoņas kadetos par pārdevēju. Jo tur iet vaļā kino, īstais! Ieskrēju uz brīdi, paliku divas stundas.
Vispirms daiļš un talantīgs pianists skaņoja klavieres, ik pa brīdim nospēlējot kādu skaistu piano āriju. Tas bija kā prelūdija, īstās noskaņas radīšanai. Tad pie kafejnīcas piebrauca vairāki melni auto, no kuriem izleca zēni, lai atvērtu durvis trim elegantiem mesjē tā ap 60, 70. Mesjē ienāca kafejnīcā, un tas, kurš izskatījās pēc Anthony Hopkins ieskatījās man acīs, tā ka man kājas ietrīcējās kā jēram. Vēlāk iegūgēju Francijas diplomātisko korpusu, tomēr Antonie līdzinieku neatradu. Tā nu pagaidām viņš ir Noslēpumainais Svešinieks.
Mesjē apsēdās dzert konjaku, kāds no viņiem paspēlēja piano, Bernārs staroja kā saulīte, parādījās vēl viens francūzis, ģērbts viscaur melnā.
Pēc brīža durvis burtiski atsprāga vaļā, un pa tām ietenterēja skruļļains rastafārī, melniem matiem pāri dibenam, rokā pustukša vīna pudele, acis kā apakstases - pilnīgi sapīpējies. Man ir lats! Ko es par to varu apēst? Man ļoti gribas ēst! Pārdevējas rātni izmeklēja viņam divus lielākos kruasānus. Tad prožektori pavērsās uz mani, jo rastamens ļoti gribēja draudzēties. Meiteni gan atstāj mierā - pēkšņi ierunājās Bernārs. (es aiz sajūsmas iekodos sev lūpā). Klientiem nedrīkst traucēt, piebalsoja pārdevējas. Sastapies ar tādu pretestību, rasta žēli nopūtās un paklausīgi aizgāja sēdēt pie Bernāra un otra francūža.
Mesjē atvadījās, kafejnīcu slavēdami, Antonie vēlreiz ieskatījās man acīs, visi sakāpa savos melnajos auto un aizbrauca. Rastamens vēlreiz mēģināja uzsākt draudzību, bet es jau gāju prom. Pēc brīža, ejot gar Ģertrūdes ielas zoo veikalu "Fauna" ieraudzīju savu rasta draugu - piespiedušos pie stikla, sastingušu. Acīmredzot, baziliska hipnotizējošais skatiens bija puisi pilnīgi paņēmis savā varā.
Vispirms daiļš un talantīgs pianists skaņoja klavieres, ik pa brīdim nospēlējot kādu skaistu piano āriju. Tas bija kā prelūdija, īstās noskaņas radīšanai. Tad pie kafejnīcas piebrauca vairāki melni auto, no kuriem izleca zēni, lai atvērtu durvis trim elegantiem mesjē tā ap 60, 70. Mesjē ienāca kafejnīcā, un tas, kurš izskatījās pēc Anthony Hopkins ieskatījās man acīs, tā ka man kājas ietrīcējās kā jēram. Vēlāk iegūgēju Francijas diplomātisko korpusu, tomēr Antonie līdzinieku neatradu. Tā nu pagaidām viņš ir Noslēpumainais Svešinieks.
Mesjē apsēdās dzert konjaku, kāds no viņiem paspēlēja piano, Bernārs staroja kā saulīte, parādījās vēl viens francūzis, ģērbts viscaur melnā.
Pēc brīža durvis burtiski atsprāga vaļā, un pa tām ietenterēja skruļļains rastafārī, melniem matiem pāri dibenam, rokā pustukša vīna pudele, acis kā apakstases - pilnīgi sapīpējies. Man ir lats! Ko es par to varu apēst? Man ļoti gribas ēst! Pārdevējas rātni izmeklēja viņam divus lielākos kruasānus. Tad prožektori pavērsās uz mani, jo rastamens ļoti gribēja draudzēties. Meiteni gan atstāj mierā - pēkšņi ierunājās Bernārs. (es aiz sajūsmas iekodos sev lūpā). Klientiem nedrīkst traucēt, piebalsoja pārdevējas. Sastapies ar tādu pretestību, rasta žēli nopūtās un paklausīgi aizgāja sēdēt pie Bernāra un otra francūža.
Mesjē atvadījās, kafejnīcu slavēdami, Antonie vēlreiz ieskatījās man acīs, visi sakāpa savos melnajos auto un aizbrauca. Rastamens vēlreiz mēģināja uzsākt draudzību, bet es jau gāju prom. Pēc brīža, ejot gar Ģertrūdes ielas zoo veikalu "Fauna" ieraudzīju savu rasta draugu - piespiedušos pie stikla, sastingušu. Acīmredzot, baziliska hipnotizējošais skatiens bija puisi pilnīgi paņēmis savā varā.