Dziļos mežos, tālu prom sniegos un noslēpumos
Jan. 4th, 2011 | 01:06 pm
Atbraucu no Latgales. Jūtos apmēram tā it kā būtu redzējusi kādas desmit "ģimenes lietu"veidīgas filmas, bet klātienē un vienas dienas laikā. Oj, neticami, ko cilvēki spēj nodarīt sev un saviem bērniem. Un tā žēl tos bērnus, bet arī skaidrs, ka neko nevari ietekmēt. Naudai un lietām, ko vari sagādāt, nav nekādas nozīmes. Jo māte nav spējīga būt savādāka, labāka, kāda ir un māk būt (tāpat kā es un tu, ja kas). Viņa, dirsa tāda, turpinās nevest to bērnu ārstēties, piedzersies un ajaj, plātīs rokas.
Toties, kādas kaislības! Seriālos vareni kāpumi un kritumi, un visādi neparedzami pavērsieni - baisi interesanti. Un meitenēm vīrieši ir tādi - mīl un dievina viņas! Ar visiem viņas trim bērniem no iepriekšējā, kas, kā likums, ir maita un nelietis.
Puse Latgales bez elektrības sveču gaismā sildās pie mūrīšiem. Un viņi joprojām pārvietojas zirgu kamanās! Buki vispār nebaidās no cilvēkiem, stāv un skatās ceļmalā. Un tad tu brauc cauri tādam sniegotam pasaku mežam, skaistums tāds, ka var drukāt uz cepumu paciņām, tu brauc un brauc, līdz zemu nolīkušajos egļu zaros parādās jāņtārpiņu spīguļi, kas tev rāda ceļu. Un drīz parādās māja, tur par tevi priecājas, lai gan neesi pieteicies ciemos, apčubina, pabaro ar kāpostiem un gaļu, kārtīgu speķi uz rupmaizes, ielej īstu Latgales kandžu, kājas ieliek zemeņlapu vannā un pēc tam ieziež ar briežu taukiem. Slapjajos zābakos saliek bērzu tāsis un izžāvē tos pie krāsns. Tad dzirda ar tēju un stāsta stāstus par to, kā dzīvo. Klēpī murrā kaķēns, tu esi sasilis un laimīgs. Sajūta tad ir kā esot siltā mīkstā alā kā kabatā, dziļi mežā, tālu no visa.
Pie Krustpils mums pa priekšu ilgi brauca mašīna ar uzrakstu uz aizmugures stikla: Myusu latgaļīšim krizja pi dirsis!
Magic.
Toties, kādas kaislības! Seriālos vareni kāpumi un kritumi, un visādi neparedzami pavērsieni - baisi interesanti. Un meitenēm vīrieši ir tādi - mīl un dievina viņas! Ar visiem viņas trim bērniem no iepriekšējā, kas, kā likums, ir maita un nelietis.
Puse Latgales bez elektrības sveču gaismā sildās pie mūrīšiem. Un viņi joprojām pārvietojas zirgu kamanās! Buki vispār nebaidās no cilvēkiem, stāv un skatās ceļmalā. Un tad tu brauc cauri tādam sniegotam pasaku mežam, skaistums tāds, ka var drukāt uz cepumu paciņām, tu brauc un brauc, līdz zemu nolīkušajos egļu zaros parādās jāņtārpiņu spīguļi, kas tev rāda ceļu. Un drīz parādās māja, tur par tevi priecājas, lai gan neesi pieteicies ciemos, apčubina, pabaro ar kāpostiem un gaļu, kārtīgu speķi uz rupmaizes, ielej īstu Latgales kandžu, kājas ieliek zemeņlapu vannā un pēc tam ieziež ar briežu taukiem. Slapjajos zābakos saliek bērzu tāsis un izžāvē tos pie krāsns. Tad dzirda ar tēju un stāsta stāstus par to, kā dzīvo. Klēpī murrā kaķēns, tu esi sasilis un laimīgs. Sajūta tad ir kā esot siltā mīkstā alā kā kabatā, dziļi mežā, tālu no visa.
Pie Krustpils mums pa priekšu ilgi brauca mašīna ar uzrakstu uz aizmugures stikla: Myusu latgaļīšim krizja pi dirsis!
Magic.