seriālais sliktenis
Oct. 3rd, 2008 | 12:40 pm
Eva sūdzas, ka darbība manā "telenovela" notiekot pārāk strauji - nevarot izsekot līdzi ne personāžiem, ne notikumiem, ne likteņa pavērsieniem. Tas neatbilstot žanram. Lai ļaujot viņai ķerties pie stūres rata un ieviest kārtību sižetā.
Viņas man iecerētais scenārijs ir šāds:
Darbība, saprotams, notiek Meksikā.
Tieku ieprecināta cienījamā sudraba/zelta ražotāju ģimenē - tiesa, tās ir aprēķina laulības, un es neesmu laimīga (vismaz līdz 857. sērijai). Bez tam, kā jau kārtīgai katoļu ģimenes sievietei, man jābūt ārkārtīgi tikumiskai. Nu tur, jāvalkā korsete un pieklājīga garuma svārki (nekādu kosmosa vāravas mikrokleitu). Viens pēc otra sadzimst četri bērni, no kuriem vecākais, protams, ir puika.
(Šeit Eva beidzot noreaģē uz maniem protestiem un apžēlojas: labi, tev drīkstēs būt mīļākais - dārznieks. Bet jūs tikai bučosieties - un tikai baznīcas dārzā! Es vīlusies saļimstu.)
Manu un dārznieka romānu uzož ļaunā vīramāsa un daudzu sēriju garumā nodarbojas ar šantāžu. Vīrs uzzina visu patiesību, tomēr piedod. (Ak, enģelis.)
Tad notiek nelaimes gadījums, un es zaudēju atmiņu. Vismaz simts sērijas ilgst drāma par to, ka neatceros ne vīru, ne bērnus, ne mīļāko. Kad beidzot atgūstu atmiņu, mana sirds iedegas kvēlē pret vīru. Taču viņš vairs neatbild uz manām jūtām, pie kam aizbrauc ilgstošā komandējumā uz Čīli - attīstīt viņu zelta/sudraba raktuves.
Drīz vien nesaukta klāt kārtējā drāma - tiek nolaupīts vecākais bērns. Stāstā iesaistās šarmanti izmeklētāji, nežēlīgi noziedznieki un viņu nodevīgie līdzzinātāji. Taču - bērns tiek atgūts, arī vīrs ir atgriezies un sapratis, ka tomēr mani dikti mīl. Tās tad arī ir laimīgās filmas beigas, pēc kurām turpinās fantastiski aizraujoša dzīve mūdzīgi mūdžos.
(Es gan neesmu līdz galam apmierināta ar šādu dzīvesstāstu, bet Eva saka, ka tā vajagot un viss. Tikmēr esam iztukšojušas visu vīnu, un es dodos uz autobusa pieturu, kur iepazīstos ar kādu jaunekli. Jauneklis tikko kā no Meksikas, kur nodzīvojis gadu, un mēs visu ceļu nopļāpājam spāniski. Tagad domāju - vai šis atgadījums ir Zīme?)
Viņas man iecerētais scenārijs ir šāds:
Darbība, saprotams, notiek Meksikā.
Tieku ieprecināta cienījamā sudraba/zelta ražotāju ģimenē - tiesa, tās ir aprēķina laulības, un es neesmu laimīga (vismaz līdz 857. sērijai). Bez tam, kā jau kārtīgai katoļu ģimenes sievietei, man jābūt ārkārtīgi tikumiskai. Nu tur, jāvalkā korsete un pieklājīga garuma svārki (nekādu kosmosa vāravas mikrokleitu). Viens pēc otra sadzimst četri bērni, no kuriem vecākais, protams, ir puika.
(Šeit Eva beidzot noreaģē uz maniem protestiem un apžēlojas: labi, tev drīkstēs būt mīļākais - dārznieks. Bet jūs tikai bučosieties - un tikai baznīcas dārzā! Es vīlusies saļimstu.)
Manu un dārznieka romānu uzož ļaunā vīramāsa un daudzu sēriju garumā nodarbojas ar šantāžu. Vīrs uzzina visu patiesību, tomēr piedod. (Ak, enģelis.)
Tad notiek nelaimes gadījums, un es zaudēju atmiņu. Vismaz simts sērijas ilgst drāma par to, ka neatceros ne vīru, ne bērnus, ne mīļāko. Kad beidzot atgūstu atmiņu, mana sirds iedegas kvēlē pret vīru. Taču viņš vairs neatbild uz manām jūtām, pie kam aizbrauc ilgstošā komandējumā uz Čīli - attīstīt viņu zelta/sudraba raktuves.
Drīz vien nesaukta klāt kārtējā drāma - tiek nolaupīts vecākais bērns. Stāstā iesaistās šarmanti izmeklētāji, nežēlīgi noziedznieki un viņu nodevīgie līdzzinātāji. Taču - bērns tiek atgūts, arī vīrs ir atgriezies un sapratis, ka tomēr mani dikti mīl. Tās tad arī ir laimīgās filmas beigas, pēc kurām turpinās fantastiski aizraujoša dzīve mūdzīgi mūdžos.
(Es gan neesmu līdz galam apmierināta ar šādu dzīvesstāstu, bet Eva saka, ka tā vajagot un viss. Tikmēr esam iztukšojušas visu vīnu, un es dodos uz autobusa pieturu, kur iepazīstos ar kādu jaunekli. Jauneklis tikko kā no Meksikas, kur nodzīvojis gadu, un mēs visu ceļu nopļāpājam spāniski. Tagad domāju - vai šis atgadījums ir Zīme?)