bettyboob - March 10th, 2008

Latvijas lauki, protams, nav nekāda Argentīnas pampa, tomēr arī te ir kur braukt un braukt līdz pagurumam un domu izsīkumam. No Liepājas līdz Rēzeknei ir 8 stundas, divi hennessy un daudz mednieku-makšķernieku stāstu. No Daugavpils līdz Rīgai sanāktu divarpus stundas, ja Aknīstes ceļš nebūtu tik krāterains un Klumburis nebūtu sadomājis atpūsties uz braucamās daļas (tas tik bija skats, kā Profesors ņem šo aiz padusēm un ceļ busiņā, kur viņš atplaukst laimē un sāk koķetēt ar Valsts Sekretāri). D-pilī nācās uzkavēties, jo tur bija 8.marts - ziedi, tosti, Latgales kandža, no lauku labumiem lūstošs furšet (ņesķesņaiķes, padhaģiķe k furšetu) un pāri plūstošs sirsnīgums. Un Rēzeknē no visiem viesnīcas Latgalīte logiem redzama kāda baznīca - krusti un kupoli. Bet pie Vecvīģebiem ir īsta ziema ar īstu piesnigušu mežu.

Kopš Musjka aizbraukusi dzīvot pie meitas uz Juglu, viņas mājiņa stāv tukša. Omīti gan tas neiepriecina - tomēr bija vismaz ar ko parunāties (Alberts neskaitās) un uz ko padusmoties (piemēram, par kreļļu nozagšanu).

Nupat Musjka ir pārāk veca un slima, lai spētu pati tikt ar sevi galā, bet tā vispār sieviete ar raksturu - tagad terorizē vien meitu, bet jaunībā izkomandēja i dēlu, kuram nedeva ēst un lika dzīvot šķūnītī, i znotu, kurš maita negribēja strādāt uz lauka, bet tikai iet uz ribalku un remontēt savu dzelteno zaporožecu. Un vīrs Musjkai bija - tas ņēma un nosita viņas māti, savu sievasmāti, bet Musjka piedeva un pēc cietuma paņēma atpakaļ (vīra bērēs vien noteica "spi, baņģit"). Bet mazdēls Serjožka bija mans bērnības draugs, reiz pat man glāba dzīvību, kad iekritu atvērtā vircas tvertnē.

Savā būdā svešos Musjka nemaz tā nelaida, tāpēc tikai tagad dabūju apskatīties kā tur īsti izskatās.