bettyboob - June 1st, 2007

Okuno sensei uzlika mūziciņu no Marie Antoinette un ķērās pie kārtības ieviešanas. Viņa bija smalki izdomājusi kā to izdarīt tā, lai neievainotu mūsu trauslās dvēseles. Rozā jaciņa, smaids, klusa balss. Un izdevās eleganti, visu cieņu.

Pēc tam mani intervēja Fujii sensei. Viņai bija zaļa lapiņa ar ārprātīgi garlaicīgiem jautājumiem no sērijas "kā tu jūties, vai esi pieradusi pie dzīves Japānā, vai tev ir kādas problēmas". Nu, es, protams, purināju galvu un atkārtoju "daidžobu!". Jo ārzemnieku bukletā skaidri un gaiši rakstīts, ka pareizā attieksme ir darīt pašam, nevis prasīt citiem!

Toties beigās dabūju sarakstu ar "gaijin-friendly" mākleriem. Šī laikam ir viena no retajām valstīm, kur vietējie nemaz nealkst izīrēt dzīvokļus ārzemniekiem, kuri ir slinki šķirot atkritumus, sabojā tatami paklājus, un vispār ir stulbi pēc būtības! (es jau neko, ļoti labi viņus saprotu un saku paldies amerikāņu tautai, kura arī te ir izmīdījusi visas puķītes)

Bet Onigiri sensei, pēc visa tā piektdienas trača un drāmas, uzvedās tā it kā nekas nebūtu noticis. Ne vārda, par atvainošanos nemaz nerunājot. Nu, pareizi, viņa taču bija piedzērusies, tad jau piedodams!
Morālās pohas šajā valstī laikam neeksistē vispār, jo cilvēkam, kurš sadzēries dara stulbības, viss top piedots. Dzērums ir vainu mīkstinošs apstāklis, jo, nabadziņš, tak nejēdz ko dara! Un, ja viens japānis dzer, tad viņš dzer daudz un pēc tam uzvedas kā cūka. Pa dzeramajiem rajoniem sestdienas rītos labāk nestaigāt - viss piečurāts un pievemts, vēēē!