(no subject)
Apr. 6th, 2007 | 11:14 am
man liekas, es te vienā brīdī sākšu gar kokiem berzēties. kāpēc viņi te tik briesmīgi izvairās no fiziskā kontakta? pat roku sniedz tikai pa pusotru metru. man labāk patīk kā argentīnieši bučojas un apskaujas. nu nekas, toties redzu daudzus siltus sapņus.
Link | piebilst {2} teica | Add to Memories
(no subject)
Apr. 6th, 2007 | 10:05 pm
Japāņi konstruē savas pilsētas tā it kā nebūtu rītdienas, tāpēc jāsteidzas to noķert jau šodien. No Landmark Tower 69.stāva skaties uz leju un redzi rotaļu pulksteņa iekšpusi: kaut kādi krāsaini zobrati, sviras un mirgojošas gaismiņas, spīdīgas atsperes - detaļu mudžeklis, kas brīnumainā kārtā darbojas, kustas perfektā ritmā un pareizi saskaita laiku.
Divi japāņi un viena latviete, kas savā starpā runā spāniski - tie esam es, Hisayo un viņas vīrs. Viņi man aizveda aizveda tādā ekskursijā, ka beigās knapi turējos kājās. Bijām tempļos, dārzos un bambusu mežā. Pēc tam ēdām mūku restorānā bez gaļas un zivīm, bet ļoti garšīgi. (kapēc es nesatrennējos ēst ar irbuļiem, tagad nakas blamēties un slēpt kaunu aiz jociņiem). Barrio chino bija jautri skatīties kā tie abi priecājas kā mazi bērni par cūkas kājām, mīklā ceptām garnelēm un visādiem man nepazīstamiem gardumiem. Matomachi un Minato Mirai bijām (forši, beidzot sāku atcerēties jāpāniskos nosaukumus) un milzīgā, ļoti glancētā lielveikalā (nezinu kas tur tāds īpašs - veikals kā veikals, vienīgi elevatori diezgan fotogēniski), okonomiyaki ēdām (bakstījos kamēr viss atdzisa) un tad braucām pašā augšā edificio mas alto de Japon. Fotografēties nācās pilnīgi visur, Hisayo vīrs skaitīja "uno, dos, tres" un tad mēs smaidījām un pēc katras bildēšanās smējāmies kā par labu joku, tā ka man beidzot būs īstas tūristu bildes.
Divi japāņi un viena latviete, kas savā starpā runā spāniski - tie esam es, Hisayo un viņas vīrs. Viņi man aizveda aizveda tādā ekskursijā, ka beigās knapi turējos kājās. Bijām tempļos, dārzos un bambusu mežā. Pēc tam ēdām mūku restorānā bez gaļas un zivīm, bet ļoti garšīgi. (kapēc es nesatrennējos ēst ar irbuļiem, tagad nakas blamēties un slēpt kaunu aiz jociņiem). Barrio chino bija jautri skatīties kā tie abi priecājas kā mazi bērni par cūkas kājām, mīklā ceptām garnelēm un visādiem man nepazīstamiem gardumiem. Matomachi un Minato Mirai bijām (forši, beidzot sāku atcerēties jāpāniskos nosaukumus) un milzīgā, ļoti glancētā lielveikalā (nezinu kas tur tāds īpašs - veikals kā veikals, vienīgi elevatori diezgan fotogēniski), okonomiyaki ēdām (bakstījos kamēr viss atdzisa) un tad braucām pašā augšā edificio mas alto de Japon. Fotografēties nācās pilnīgi visur, Hisayo vīrs skaitīja "uno, dos, tres" un tad mēs smaidījām un pēc katras bildēšanās smējāmies kā par labu joku, tā ka man beidzot būs īstas tūristu bildes.