bettyboob - February 26th, 2007

Vakar mierīgi iedzērām pa glāzei vīna, paēdām, kā par brīnumu, bez gaļas - vai nu organismam gana vai mitrais karstums pie vainas. Aizgājām uz plaza Guadalupe, pastāvējām pie mt. Ararat skulptūras un pasēdējām uz soliņa pie baznīcas, kurai vitrāžas taisījis pazīstamais armēnis. Ja tā padomā, ar cik daudz visādiem cilvēkiem esam iepazinušies šī pusgada laikā, piemēram, armēņu vitrāžistu, ukraiņu fotogrāfu, japāņu mājsaimnieci-vēstures profesori, amerikāni, kas raksta lugas un labo datorus, serbu alpīnistiem (sirdi plosošs stāsts par sapni uzkāpt Akonkagvā un par otru Akonkagvu - grūtību kalnu, kuru nācās pievarēt, lai sagādātu iespēju nokļūt īstajā virsotnē), latviešu meiteni, kas 12 gadus dzīvo BA un spēlē altu Teatro Colon orķestrī; latviešu dejotāju, kas iemīlējās sūdabrālī, noskuva galvu un aizbrauca uz Bolīviju un Čīli, mapuche indiāņu meiteni pie lago Correntoso un vēl daudzi citiem, kuri mums stāstījuši savus stāstus, daudzreiz neticamus, citreiz bēdīgus un bieži smieklīgus. Un, izrādās, pasaulē ir daudz daudz dēkaiņu, kuriem svarīgāk par siltu gultu ir klausīties citu stāstos un stāstīt savējos.