bettyboob - October 25th, 2006

Sāku rakstīt dienasgrāmatu vienpadsmit gadu vecumā, kad kļuvu resna, pumpaina, ar brillēm, un ieguvu pārliecību, ka nevienam nepatīku un neviens vīrietis mani tādu nekad neapprecēs. Līdz divpadsmit gadu vecumam paspēju pierakstīt piecas biezās rūtiņu klades, tik briesmīgi man togad gāja. Un divpadsmitajā dzimšanas dienā pieņēmu lēmumu par savas bērnības beigšanos, kā arī par to, ka nevienam šajā pasaulē nevar uzticēties, un sadedzināju visas klades mūsu viesistabas krāsnī. Kā jau 90-to sākuma klades, tās bija iesietas biezos dermantīna vākos riebīgi pelēkā krāsā, un es vēl biju visas piecas sašuvusi kopā ar riktīgiem lāpāmdiegiem, lai nenoklīst, tā ka kamēr tas viss sadega, atlika laiks paraudāšanai.

Tagad neatceros gandrīz neko no klažu satura, bet dedzināšanas aktu gan ļoti spilgti.

Šeit ir garšīgi persiki ar spicu galu, bet ne tik garšīgi kā sautējums, ko uztaisīja Ikings (kurš tad cits, ne jau nu es). Pēc vakardienas daudzajiem plusiem šodienas + 20 auksti un gribas sēdēt mājās zem siltas segas. Šad un tad iedomājos, ka nav labi šitā izlaisties un vajadzētu jau nu prasties nedaudz latviskas pazemības :)
Šodien skolā vajadzēja pastāstīt par "manera de vivir de tu pais" (manas valsts dzīves veidu) un es diezgan ilgi grauzu pildspalvu, domājot kas varētu būt lieta, kas raksturo latviešu dzīvi. Argentīniešiem viena tāda ir gaļas ēšana. Par gaļu tiek saukta tikai liellopa gaļa un katrs sevi cienošs argentīnietis gadā apēd vismaz 85kg govs miesas. Gaļu, protams, ēd katru dienu, bet īpaša izēšanās notiek svētdienās, kad tiek gatavots asado (BBQ jeb grills). No sākuma tiek sagrillētas visa veida iekšiņas (kakliņi, zarniņas, utt), desiņas un taukumiņi, pēc tam ribiņas, tad fileja, un pašās beigās nedaudz cūkgaļas. Un nav tā, ka ēdīsi tikai kaut ko vienu, nē - jāēd viss pēc kārtas. Bet mums? Nu labi, ir kaut kādi novecojoši ēšanas paradumi - treknās mērces, karpeļi, karbonādes un kotletes, bet negribas to saukt par dzīves veidu. Que mas? Strādīgi it kā esam (khm, kā nu kurš, kā nu kurš), bet tur mūs aziāti pārsit. Lielā dziedāšana man liekas uzpūsts fakts. Beigās apnika štukot un bliezu vaļā par Jāņu svinēšanas tradīciju, neizlaižot skumjo patiesību par masveida dzerstiņu trīs dienu garumā. Bet amīšiem gāja vēl bēdīgāk, jo dabūja stāstīt par fast food, tv skatīšanos un pārvietošanos ar auto.
Runājot par amīšiem, viņi liek man zaudēt jebkuras ilūzijas par sevi kā tolerantu cilvēku. Atzīstu - viņi mani nenormāli besī ārā. Visas tās high-school-drama-queens, kas spiedz un ouhmaigodojas pēc katra teikuma un mēģina apmānīt pašas sevi, ka ir neatvairāmi valdzinošas. Ikings saka, ka viņas vienkārši ir nogribējušās, bet kā gan citādi, neies jau atdoties kaut kādiem argentīniešiem, trešās pasaules valsts iemītniekiem, kaut arī ai kā gribētos :) Un džeki nav labāki. Katru dienu dzirdu vienus un tos pašus jautājumus: what did you do last night? did you go out? was it fun? Un tādā garā. Bēēē. Šodien viens jauniņais apsēdās man blakus, nezināja kur ir Latvija un vēl iedomājās pasmieties par manu "jocīgo" vārdu. Argentina, viņam, protams, bija "Ardžentina" nevis "Arhentina", un "si" vietā jāsaka "yeah". Fui, stulbeņi. Es jau saprotu, dzīvo, nabadziņi, briesmīgā valstī, bet nu tomēr. Piedod, Stīv, piedod, Karen, tas nav par jums.

p.s.
Nopirkām Brazīlijas kafiju un arī tā ir negaršīga, laikam ražota speciāli Argentīnai :)