(no subject)
Oct. 22nd, 2006 | 12:04 pm
Sutīgs un karsts kā Latvijas vasaras siltākajās dienās, taču šeit pavasaris vēl nav pat pusē.
Vakar jutos nedaudz nogurusi pēc visa tā piektdienas sarkanvīna, galerijas ar halogēngaismu un pāris labām gleznām bet vairākām sliktām, ukraiņu slāviski skanošās spāņu valodas un picas ierastajā ēdnīciņā aiz stūra pie Alto Palermo.
Pa dienu snauduļojām, vakarā gājām ciemos pie Hisayo un viņas vīra, kura vārdu tā arī neatceros. Viņu dzīvoklis un māja, kurā tas atrodas, man ļoti atgādināja Grand Hyatt Tokyo, kura hallē mēs toreiz jutāmies kā Lost in Translation (taču vēlāk uzzinājām, ka tā tika filmēta Park Hyatt nevis Grand Hyatt) - viss tāds gluds, tīrs un perfekts. Pēc smiešanās, sasveicināšanās un iepazīšanās ar vīra-san, kurš stādījās priekšā nosaucot savu uzvārdu, mums tika ierādītas vienādas, pītas viesu čībiņas. Galds, protams, fantastisks. Hisayo bija papūlējusies un sašmorējusi visvisādus gardumus, no kuriem tipisks japāņu ēdiens gan bija tikai olas pudiņš, jo bija baidījusies, ka mēs ārzemnieki nesapratīsim neko tradicionālāku. Taču vakara gaitā tika atnestas gan fermentētās pupiņas, gan miso zupiņa... Jocīgi, bet šoreiz gan pajēlā ola, gan pupiņas garšoja krietni labāk nekā toreiz pie manas Hiroshimas mātes - var jau būt, ka Hisayo vienkārši gatavo labāk.
Vairāk par visu man patika fakts, ka pie viena galda sēž divi japāņi, divi latvieši un amerikānis un sarunājas lauzītā spāņu valodā :) taču brīnišķīgi saprotas un acīmredzami gūst prieku no viens otra kompānijas.
Un vēl man patīk kā Ikings runā spāniski - viņš to dara viegli un pilnīgi nestresojot, ka kaut ko pasaka nepareizi. Vienkārši močī, ne tā kā es - briesmīgi piedomājot, lai locījumi būtu pareizi :)
Vakar jutos nedaudz nogurusi pēc visa tā piektdienas sarkanvīna, galerijas ar halogēngaismu un pāris labām gleznām bet vairākām sliktām, ukraiņu slāviski skanošās spāņu valodas un picas ierastajā ēdnīciņā aiz stūra pie Alto Palermo.
Pa dienu snauduļojām, vakarā gājām ciemos pie Hisayo un viņas vīra, kura vārdu tā arī neatceros. Viņu dzīvoklis un māja, kurā tas atrodas, man ļoti atgādināja Grand Hyatt Tokyo, kura hallē mēs toreiz jutāmies kā Lost in Translation (taču vēlāk uzzinājām, ka tā tika filmēta Park Hyatt nevis Grand Hyatt) - viss tāds gluds, tīrs un perfekts. Pēc smiešanās, sasveicināšanās un iepazīšanās ar vīra-san, kurš stādījās priekšā nosaucot savu uzvārdu, mums tika ierādītas vienādas, pītas viesu čībiņas. Galds, protams, fantastisks. Hisayo bija papūlējusies un sašmorējusi visvisādus gardumus, no kuriem tipisks japāņu ēdiens gan bija tikai olas pudiņš, jo bija baidījusies, ka mēs ārzemnieki nesapratīsim neko tradicionālāku. Taču vakara gaitā tika atnestas gan fermentētās pupiņas, gan miso zupiņa... Jocīgi, bet šoreiz gan pajēlā ola, gan pupiņas garšoja krietni labāk nekā toreiz pie manas Hiroshimas mātes - var jau būt, ka Hisayo vienkārši gatavo labāk.
Vairāk par visu man patika fakts, ka pie viena galda sēž divi japāņi, divi latvieši un amerikānis un sarunājas lauzītā spāņu valodā :) taču brīnišķīgi saprotas un acīmredzami gūst prieku no viens otra kompānijas.
Un vēl man patīk kā Ikings runā spāniski - viņš to dara viegli un pilnīgi nestresojot, ka kaut ko pasaka nepareizi. Vienkārši močī, ne tā kā es - briesmīgi piedomājot, lai locījumi būtu pareizi :)
Link | piebilst | Add to Memories
(no subject)
Oct. 22nd, 2006 | 12:17 pm
Eu, nu kāpēc man vajadzēja uzzināt, ka tāda somiņa pastāv? Un kāpēc diez man viņa patīk - tāpēc, ka maksā 1500 USD vai tāpēc, ka smuka?
