bettyboob - October 18th, 2006

Pēc autobusa nakts, cāļa, pokera un malbeka gulēju kā susļiks, tā ka pat palaidu garām kārtējo vienfiks piedāvājumu (otrs susļiks ir drusku aptracis uz šitiem). No rīta, kā vienmēr, abi mobilie brēca sinhroni. Pēc tam parastās ikdienišķās gaitas - ielas, metro, uzdevumi, dialogi, vārdu meklējumi (grūti ir locīt darbības vārdus pagātnē, bet nākotne ir viegla), atkal dzīvoklis, komentāri draugos pie pindžu bildēm. Jūtos kā bērns, kuram liela laipna roka liek mutē karotīti ar saldu putriņu. Vienīgais, kas jādara man, ir - jāpaver mutīte un jāizbauda garša. Tikai grūti noticēt, ka gan roka, gan ņamma patiešām IR, pat tad, kad iesāpas pindžas knābiens elkonī, turpina šķist, ka tas ir sapnis.
Bet ko gan var gribēt dzīvojot zemē, kuras karogs ir debesu krāsā (un debesis karoga krāsā).