Tā guļu savā istabā ,jau 8 savas existences dienu un sāku domāt ,kapēc es šeit atrodods? Uzupurējos, skrēju pie sava cilvēka un rūpējos ,atbalstiju viņu bijus līdzās vairākas dienas ,kad viņam bij slikti ,bet kur ir viņš kad man ir vajadzīga palīdzība? Nevienu fakinu reizi viņš nav pieklauvējis pie mana dzīvokļa durvīm.
Tā tas tagad notiekās?Tā tagad būs vienmēr?
Palīdzi kādam ,bet pats jūties daudz sliktāk!

Sākumā šķiet ,ka tu beidzot sāC just ,ka dzīvo nevis existē taču jau pēc brīža attopies guļam gultā, pilnīgi nespējīga pat nevarot noturēt ūdens glāzi.Tagad pavisam skaidri zināms ,ka existēju ,lai pēc kādām 10dienām dzīvotu!
Tā guļu un skatos savas istabas baltajos griestos jau 4 sasodītas savas existenCes dienas, jūtu neapraxtāmas sāpes un nieZi. Viss kļūst arvien klusāks izņemot vilciens, dzīvoju šai istabā jau 19 gadus taču šķiet ka tikai tagad tā pa īstam sāku iepazīt un just šīs jaukās skaņas,kuras tik labi šei var sadzirdēt, es pat varētu pateikt cik šim vislCieniņam ir vagoni un vai tas palēnina gaitu ,lai piestātu baložu stacijā, vai arī tas trauCas tālāk nepiestājot. Klausos šajā cēlajā skaņā katru vakaru,lai iemigtu. tanī brīdī aizmirstas viss..